Kristaps Ģelzis glezno vārdus 0
Vēl var paspēt līdz 15. decembrim galerijā “Māksla XO” skatīt mākslinieka Kristapa Ģelža personālizstādi “19112015”, kurā aplūkojamas mākslinieka autortehnikā veidotās plēves gleznas.
Izstādē mākslinieks turpina meklēt, ko var izdarīt ar plēvi, kas ir viņa izteiksmes līdzeklis jau daudzus gadus, bet bez tās šajā reizē mākslinieks savos darbos ielicis tekstus ar smalkām vizuālām atsaucēm uz visu, ko apkārt dzirdam. Sākot no himnas līdz lamuvārdiem. Izstādē mākslinieks literatūru ir pārvērtis vizuālā valodā. “Šoreiz, sēžot darbnīcā, man visu laiku ienāca prātā dažādi aforismi, teicieni… Visu laiku mainās tādas frāzes pa galvu. Bet tad, kad es tās uzrakstu, es pēkšņi kļūstu par zīmētāju, gleznotāju vai grafiķi. Vienalga, kā jūs gribat mani dēvēt. Es pēkšņi šo vārdu ieraugu kā zīmējumu, kuram sāk zust literārais saturs. Piemēram, es pasaku vārdu “himna”. Tad, kad es to esmu uzrakstījis, šis burtu zīmējums man sāk līdzināties kaut kādai čūskai vai kaut kam tamlīdzīgam. Tādā veidā es it kā mēģinu atrast rakstītajam zemtekstu un tad es to izmantoju kā vienu no interpretācijas sastāvdaļām,” atklāj mākslinieks un piebilst: “Pieņemu, ka skatītajam sākumā būtu grūti to uztvert, bet, ja es paskaidroju, tad viņam šī doma noteikti pielīp un viņš vairāk citu versiju varētu arī nepieņemt.”
Bez literārajām frāzēm K. Ģelzis šajā izstādē ir “uzgleznojis” arī mūsu ikdienas neatņemamu sastāvdaļu – reklāmu. “Ar to “Tudiš-pīp” “Rimi” paņemto maisiņu ir tā – tu neiedziļinies tajā lietā. Vizuāli mēs to neanalizējam, bet gan funkcionāli, reklāmiski. Es domāju, ka 90% no pircējiem vispār nesaprot, ko tas nozīmē. Es arī ne. Bet tad, kad es to sāku analizēt, vizualizēt, skaldīt un pārveidot tam dizainu, parādās pilnīgi cita dzīvība,” skaidro Kristaps.
Vērojot izstādes darbus, nav šaubu, ka tie ir mākslas darbi. Atšķirīga ir tehnika, kādā šie darbi ir gleznoti. Tas, iespējams, ir protests vai iešana savrup no kopējās domas? Cik svarīgi tas ir māksliniekam? “Tas nav protests. Tas ir savrup – tas ir precīzāk. Es domāju, māksliniekam ir ļoti svarīgi atrast savu neatkārtojamo, individuālo nišu, kura ir nesalīdzināma un nepārprotama. Tas arī nosaka to, cik viņš ir izdarījis savā profesionālajā darbībā,” teic Kristaps.
Ja runā konkrēti par K. Ģelža autortehniku – plēves gleznām, tad tā sākās brīdī, kad mākslinieks izvirzīja sev tādu kā nerakstītu likumu – nekad negleznos. “Izaicinājums šādā žanrā strādāt ir tik liels, ka man ir jāatrod aizvietojums eļļas, akrila krāsām vai audeklam. Tās ir gleznas. Pirmajā izstādē vēl teicu, ka es koķetēju ar glezniecību, bet ar šo izstādi uzdrīkstos teikt: es nekoķetēju, es gleznoju! Tā ir mana metode, kā es varu pārliecinoši manipulēt ar tiem izteiksmes līdzekļiem, kurus es pārvaldu 100%. Šajā tehnikā ir ļoti daudz kontilētas nejaušības, kuras, ja tu piešaujies, tu vari paredzēt un tu viņas iesēdini īstajā vietā,” atklāj mākslinieks.
K. Ģelža darbus pat visaugstākā līmeņa profesionālim būs grūti reproducēt, tie ir jāredz tādā veidā, kādā tos radījis mākslinieks, jo tur ir arī faktūra, kas ir neizbēgama mākslinieka autortehnikai, un tāpēc šie darbi ir unikāli.
