Krista Draveniece: Viena dzīvība tika izglābta, par otru šodien visa Latvija domās sēro. Svešu bērnu nav!
76
Sestdien uzspīdēja saule, lielākajai daļai no mums bija brīvdiena, vakarā gaidāms Supernovas pusfināls, superīgas dienas plāns gatavs… bet visdrīzāk to visu vienā mirklī aizēnoja kamols kaklā, izlasot ziņu virsrakstus, ka gandrīz divus gadus vecs bērniņš izgājis plikām kājiņām no mājām, pazudis un miris. Jau otrais divu dienu laikā. Kas notiek?
Divi tik līdzīgi, bet krasi atšķirīgi stāsti.
Piektdien nakts vidū Rīgā trīs gadus vecs zēns atslēdzis durvis, tētim nedzirdot, un izgājis uz ielas mājas drēbēs, plikām kājiņām.
Skaļi raudājis un bijis satraucies, protams. Viņu izdzirdēja kādi ļaudis, izsauca policiju un uznesa sasildīties pie sevis dzīvoklī, kamēr atbrauc likumsargi. Policijas video redzams, ka policisti mēģina noskaidrot viņa identitāti, bet bērniņš, ietīts sedziņā, neko nesaka, viens no policistiem viņu paņēma klēpī, esmu gandrīz pārliecināta, ka viņš visdrīzāk pats ir tētis, tādēļ tas bija pat neapzināts solis, kā nomierināt mazo un sniegt viņam drošības sajūtu. Sasildīja sirdi šādi kadri. Šis stāsts beidzās ar laimīgām beigām, jo bērns aukstumā bija īsu brīdi un kāds viņa raudienus izdzirdēja.
Es ceru, ka mājas durvīm ir uzlikts papildus krampītis un piecas atslēgas, lai trīs gadus vecs bērns neprastu tās vairs nakts melnumā atslēgt. Es ceru, ka tētis ir tik pārbijies, ka nopircis gan kameru, gan zvaniņu pie bērnistabas durvīm un vēl nezin kādus drošības gadžetus.
Es pārspīlēju, bet šī nav situācija, kurā var atbildēt “vai, es nedzirdēju, ka viņš atslēdza durvis”.
Paldies Dievam, ka tas notika pilsētā, kur jebkurā diennakts stundā kāds ir nomodā un varēja šim bērnam burtiski izglābt dzīvību, bet ja zēns iziet no mājās laukos, kur apkārt meži? Par to mēs ziņās lasījām vakardien.
Pirmā doma, izlasot, ka gandrīz divgadnieks bez kurpītēm astoņas (!) stundas ziemā atradies ārā, sažņaudas sirds. Otrā doma – vecāki noteikti piedzērušies un pirmās pāris stundas nemaz nepamanīja, ka bērns pazudis vai baidījās zvanīt, jo bija pārāk lielā žvingulī. Tālu no patiesības jau laikam nebija, pēc tā, ko soctīklos raksta, mamma un ome esot bijušas zem kārtīgiem grādiem.
Zēns bija aizgājis vairāk kā kilometru no mājām, atrast bezsamaņā pie dzelzceļa sliedēm un, diemžēl, mazo dzīvībiņu neizdevās glābt. Te gribas ievilkt elpu un izpūst gaisu. Asaras acīs.
Ko mēs darām nepareizi? Kuram ķēdes posmam jāķeras klāt? Alkoholisma samazināšanas procesiem? Izglītības sistēmai? Bāriņtiesas darbam? Policijai?
Šī māte pilnīgi noteikti šodien ir nīstākais cilvēks Latvijā, tikko ziņots, ka divas personas (visdrīzāk mamma un vecmamma) ir aizturētas, bet tas jau neko daudz nedod, jo domas ir tikai pie šī mazā puisēna, kurš drebuļos, plikām kājiņām raud pie sliedēm līdz nespēj vairs atvērt actiņas. Puisīti atrada apsnigušu. (Un šo teikumu nav iespējams lasīt bez asarām acīs). Šodien mēs neko nevaram vairs labot, ne arestējot bezatbildīgo māti, ne jautājot, kā tik mazu bērnu var visu dienu neatrast.
No šiem stāstiem mēs varam tikai mācīties, ka mazi bērni mūs vēro, viņi (ja tā ir taisnība) var atslēgt durvis, viņi ļoti klusi un veikli var iziet no mājvietas (lūdzu, slēdzam durvis!) un aiziet ļoti tālu. Mēs nevaram izglābt visus bērnus, kuri nejauši nonākuši alkoholiķu ģimenēs, bet, ja esam liecinieki kādai aizdomīgai situācijai vai redzam bērnu jebkurā vecumā vienu, mēs varam pajautāt, vai viss ir kārtībā un nav nepieciešama palīdzība.
Ja kas atgadījies mums pašiem, sods, atbildība, nelikumīgas darbības nav svarīgas, par notikušo jāziņo uzreiz!
Viena dzīvība tika izglābta, par otru šodien visa Latvija domās sēro. Samīļojam un sargājam savus bērnus! Un neesam vienaldzīgi pret pārējiem, jo svešu bērnu nav.
