Krista Draveniece: Sekss 13 gadu vecumā, slepkavības un mežonīgs naids. Kā mēs sačakarējām jauniešus? 54
Jā, protams, ka arī es noskatījos “Netflix” seriālu, par kuru šobrīd runā visa pasaule – “Adolescence”! Man patīk šausmu filmas, es klausos “true crime” podkāstus un sava veida briesmas man palīdz “atslēgt prātu” pēc garas darba dienas, bet šis garadarbs mani patiesi nobaidīja, jo es atskārtu, ka man nav ne jausmas, ar ko šobrīd ikdienā sadzīvo jaunieši. Un es noteikti neesmu vienīgā.
Īsumā, ja nu Tev martā nebija elektrības un šo seriālu neesi noskatījies – 13 gadus vecs puisis sadur klasesbiedreni, kura par viņu ņirgājās sociālajos tīklos, jo viņš šajā vecumā vēl joprojām ir nevainīgs.
Puisis tiek apcietināts, mēs redzam perfekti attēlotas tēta bailes un sašutumu, policijas iecirknī noskatoties video, kur viņa dēls sadur šo meiteni, kā arī šī zēna emocionālos karuseļus, sarunā ar psiholoģi, un vecāku dzīvi pēc tam ar zīmogu “slepkavas mamma un tētis” uz pieres.
Es saprotu, cik traki izlasās šie pēdējie divi teikumi, bet tas nav tikai labs scenārijs, šādi gadījumi bijuši vairāki īsā laika posmā pretējās pasaules malās, kas arī režisoru iedvesmojis uzdot šo jautājumu –
kādēļ jauni puiši ir tik dusmīgi un nesavaldīgi, ka izvēlas pastrādāt pašu smagāko noziegumu, kāds iedomājams. Un tagad par to domājam mēs visi.
Skaidrs, ka ikviens no mums skolā ir vismaz reizi apsmiets, arī es biju Krista-resnā-vista, bet ne reizi man neienāca prātā kādu iebiedēt, paņemot uz skolu nazi. Ne reizi es nesapņoju vai neiztēlojos, kā tas būtu iedurt tām stulbajām meitenēm septiņas reizes, un tieši tas ir biedējošākais, jo gan seriāla galvenais varonis, gan šie puiši reālajā dzīvē par to ne tikai bija domājuši, bet to arī paveica.
Tad man uzreiz rodas jautājums, vai bērns šajā vecumā vispār spēj pilnībā apzināties, ko tas nozīmē otru nonāvēt? Es domāju, ka pieaugušā vecumā puse no mums to neizprot, bet neattīstītam, dusmīgam jaunietim tas varbūt ir kas līdzīgs kā “tajā videospēlē” vai “tajā slepkavību podkāstā”. Bet varbūt daļa no viņiem vēlējās otru iebiedēt, bet dusmu izvirdumā nespēja savaldīties un sāka durt? No kurienes tādas dusmas? No kurienes tāds burtiski nāvīgs naids? Un pats galvenais, kā mēs varam palīdzēt šiem jauniešiem?
Vai tiešām visa saknē ir datorgalds bērnistabā, jaunākais iphone un aizvērtas durvis?
Vai tie meli, ko mēs, pieaugušie, rādām internetā (visbiežāk ar to pelnot naudu) ir sačakarējusi jauno paaudzi?
Lai cik briesmīgi būtu šie stāsti, tos visus vieno viens jautājums – kāpēc jauni puiši mūsdienās ir tik dusmīgi, ka izvēlas nogalināt? Es negribu, lai mans dēls kļūst par slepkavu, es negribu, lai mana meita, kura iespējams, kādu skolā var aizvainot vai aprunāt, tiek atrasta krūmos sadurta. Kā lai mēs palīdzam savaldīt dusmas, nē, pareizi tās izdzīt ārā, palaist vaļā, ļaut saprast tīņiem, ka šis dzīves posms nav pasaules gals? Mēs kādreiz vienkārši krāsojām matus trakās krāsās, skaļi klausījāmies “Radiohead” un dūrām pīrsingus, bet mūsu dusmas bija vecumam atbilstoši naivas, man gribētos teikt. Šodienas jauniešu naids un dusmas mani biedē, jo es nezinu, kā viņiem palīdzēt.
Es aizdomājos, kā šo divu paaudžu (man ir 32 gadi) tīņu gadi atšķiras. Šodienas tīņiem ir sociālie tīkli, emocijzīmju apvainošanas valoda, ko neviens pieaugušais nesaprot, gandrīz nekādas bijības vai respekta pret vecākiem cilvēkiem, sačakarēta izglītības sistēma, liekā svara problēmas un vēl un vēl un vēl,
bet tas viss patiesībā parakstās zem viena virsraksta “Mūsdienu bērni ir vieni”.
Viņi ir vieni ar telefoniem rokās savās istabās, nevis viesistabā ar visu ģimeni, skatoties TV. Viņi viens ar otru sarakstās Watsapp, nevis sēž gaitenī pēc stundām bariņā un klačojas. Viņi vienaldzīgi lūr datora ekrānā, gaidot tālmācības mājasdarbus, nevis ar solabiedru ķiķina, ka skolotāja uz pirmo stundu atskrējusi ar divām dažādām melnām kurpēm. Viņi spēlē tiešsaistes futbola mačus ar kaimiņiem, nevis paņem bumbu un spārda pa piebraucamo ceļu. Es, protams, visu izkrāsoju melnās un baltās krāsās, bet domāju, ka vientulība ir visa saknē. Mēs, pieaugušie, ejam pie psihoterapeita runāties, jo netiekam galā ar savām problēmām, tad kā lai tīnis to spēj izdarīt?
Šī seriāla pēcgarša ir reti rūgta, jo parāda, ka labi, mīloši vecāki var izdarīt visu it kā pareizi, bet ar to nepietiek. Ar to, ka mīlam savus bērnus nepietiek.
Ir viegli ikdienas skrējienā atsvešināties, īpaši tīņu vecumā, ir viegli nepamanīt signālus, nezināt, ko viņš dara internetā, līdz ir jau par vēlu. Iesaku katram tētim un mammai ziedot četras stundas no savas dzīves un noskatīties šo vecāku ļaunāko murgu.
