Krista Draveniece: Raudošās mātes-influenceres: 21. gadsimta atklātība vai bērnus traumējošs trends?
32
Mūsu dzīve nav iedomājama bez telefona rokā – tajā lasām ziņas, ar to taisām fotogrāfijas, un arvien vairāki no mums tieši ar telefonu rokā pelna arī iztiku. Bieži vien tās ir mammas, kuras, rūpējoties par maziem bērniem, brīvajā laikā labprāt dalās ar savu ikdienu sociālajos tīklos. Bet vai mēs jūtam, kad atklāta runāšana par krūts barošanu, podiņmācību un pirmajiem solīšiem pārtop trendīgā čīkstēšanā par saviem bērniem?
Alda Gobzema vārds iepazīstināšanu neprasa, tāpēc ķeršos vērsim pie ragiem – pēc garajām Ziemassvētku brīvdienām, vienu vakaru, par raudošajām mammām-influencerēm tieši viņš savā Instagram aizsāka diskusiju, kas patiesībā lika aizdomāties arī man. Esmu mamma gandrīz divus gadus vecai meitiņai, neesmu sociālo tīklu influencere, bet citām mammām-influencerēm sekoju. Tikko aizritējušas Ziemassvētku brīvdienas, un Aldis apkopoja pāris atpazīstamas mammas, kuras ar prieku un sajūsmu sociālajos tīklos priecājas, ka beidzot atsākusies skola un bērnudārzs un grūtās, sūrās brīvdienas ar bērniem, paldies Dievam, ir galā – tās esot emocionāli iztukšojušas. Viņš mammām pārmet šādu publisku izteikšanos un norāda, ka pats ir vientuļais tētis, kurš ar saviem bērniem pavada kopā laiku, nekad par to nesūdzoties. Vairumam šo mammu palīdzot auklītes, vecmammas, šie nav bērniņi ar īpašām vajadzībām – tad kur ir problēma? Aldis runā skarbiem vārdiem, es neatļaušos spriest, kura mamma cik ļoti mīl savu bērnu, bet šādu nemitīgu sūkstēšanos un raudāšanu kamerā esmu pamanījusi arī es.
Vai pārdzīvojumus un sāpes vairāk klikšķina? Vai runājot ar visu pasauli, kuriem (būsim godīgi) par mūsu problēmām ir pilnīgi vienalga, paliek vieglāk? Vai tomēr pēcdzemdību periods vēl joprojām ir hormonu vētru pilns un emociju vienkārši ir pārāk daudz, tāpēc gribas ar tām dalīties? Necenšos nevienu aizvainot, tikai saprast mūs, tevi un sevi.
Protams, ka, bērnam ienākot ģimenē, visa dzīve izmainās – sievietes mēdz justies vientuļi, lai gan fiziski ne brīdi vairs nav vienas, mammas pāris gadus cieš no miega deficīta, ir sajūta, ka nekam nepietiek laika un visi darbi ir pa pusei iesākti un neizdarīti, tomēr slēgt iekšā kameru un, ja atmetam visus plīvurus un kārtas, sūkstēties par bērniem, priecāties, ka atpakaļ ikdienas rutīna un mazie nu vairs nebūs visu dienu mājās tepat, blakus – tas šķiet savā veidā cietsirdīgi, vismaz man. Ar humora izjūtu man viss ir kārtībā, labus jokus, arī labus vecāku jokus es saprotu, tomēr šī sūdzēšanās un raudāšana kamerā ir kaut kas cits.
Ja iesēžamies laika mašīnā un iedomājamies, ka mūsu mammas pirms 30-40 gadiem savos sarunu šovos televīzijā stāstītu, cik grūti ir savaldīt mūsu niķus, kā apnicis naktī 10 reizes celties un kā brīvdienas ar mums viņas nogurdina. Vai nešķiet dīvaini? Vai mums ko tādu gribētos redzēt? Šodien pie tā esam pieraduši, bet patiesībā… tādā dīvainā pasaulē dzīvojam.
Es priecājos, ka internetā ir atrodama tik plaša un detalizēta informāciju par visu, kas kādreiz bija tabu, tomēr nepamet sajūta, ka, lai kā mēs censtos šodien runāt atklāti, robežu un samērīguma ievērošana tomēr ir smalka māksla arī mūsdienu sabiedrībā, kas, būsim godīgi, šķiet, ka pieklibo arvien vairāk.
Ja mūsu bērniem šobrīd būtu Instagram konti, ko tajos viņi stāstītu par mums? Mamma pārāk bieži spaida telefonu un negrib pazīmēt ar mani? Gribētos, lai tētis dod vairāk buču? Mamma nespēj savaldīt savas emocijas, kad es nometu putras bļodu zemē? Varbūt katra sajūta tomēr visai pasaulei nebūtu jāstāsta, īpaši par mūsu vistuvākajiem un dārgākajiem cilvēkiem, kuri pat nevar uz to atbildēt.
