Krista Draveniece: Jaudīgi un viegli “liderīgi”! Tās pilnīgi noteikti nebija skumjas atvadas, Chris Noah, bet vērienīga satikšanās jaunā līmenī 0
Vakardien devos uz Chris Noah izpārdoto koncertu koncertzālē “Palladium”. Gadiem nekur nebija būts, tādēļ šo koncertu gaidīju gandrīz tikpat ļoti, cik Ziemassvētkus.
Ierados laicīgi, lai varu starp spiedzošajām jaunietēm iekārtoties kaut kur tuvāk skatuvei. Chris Noah jauno albumu latviešu valodā esmu noklausījusies vismaz 100 reižu un ar smaidu uz lūpām varu teikt, ka tas ir mans šīs vasaras albums. Angļu valodā zinu vien trīs viņa dziesmas.
Skatuve bija iekārtota kā ierakstu studija, arī scenogrāfija man ļoti patika, milzu ekrāns, grafikas, lieli, sarkani burti – klasika, kas lieliski strādā un rada varenuma sajūtu uz skatuves.
Ar pirmajām dziesmām jau pa visām vīlēm ārā spraucās spēks, kārtīga jauda (mazliet arī satraukums, bet kur nu bez tā) un patiess, tīrs prieks. Lai gan Chris Noah vārds nu jau vairumam nav svešs un arī lielākā daļa latviešu vairs nedomā, ka viņš ir zviedrs (es biju viena no tām), biju pārsteigta, ka tādai jaunu puišu grupai uz skatuves pievienojas stīgu kvartets, vēl pūtēji, pāris ģitāristu jau pie esošajiem klāt uz atsevišķām dziesmām, tie nebija pieci džeki ar latviešu dziesmiņām.
Šie melodiskie apvāršņi mani patīkami pārsteidza.
Lai gan man pašai patīk tieši Chris Noah latviešu dziesmas, kad viņš koncerta vidū sāka dziedāt angliski, bija sajūta, ka dziedātājs pats beidzot atraisās līdz galam un ir pavisam brīvs. Angļu valoda laikam mūzikā tomēr ir viņa sirdij tuvāka vai varbūt ilgāk ieskandināta. Vienmēr prieks skatīties uz cilvēku, kurš dara to, kas viņu padara laimīgu.
Izbaudīju gan balādes, kur Chris sēdēja uz dīvāna skatuves malā ar austiņām, gluži kā ierakstu studijā, kā mums tas lika noprast, gan jaunā albuma hitus, pie kuriem nelēkāt un nedziedāt līdzi nebija iespējams.
Lēnās dziesmas koncertā tomēr ir tāda garšviela, ar kuru nedrīkst pārspīlēt, citādi iesilusī publika sāks slīdēt pēc kokteiļiem, bet vakar, šķiet, neviens nekustējās un kopējā atmosfērā tās deva mīļu mieru.
Jauda bija, bet gribas tomēr atzīt, ka nedaudz par daudz, šis gan būtu akmentiņš skaņotāja lauciņā, vairākkārt bija sajūta, ka viss ir uzgriezts uz skaļāko, bet tā kā es biju ieradusies uz koncertu baudīt, dziedāt līdzi un dejot, kamēr kājas sāp, kopējo atmosfēru šādas tehniskas problēmas man nesabojāja. Līdz marta koncertam gan jau visu iespējams pieslīpēt. Un, ja godīgi, par šo “viss par skaļu” problēmu esmu dzirdējusi no draugiem arī citos pat pieredzējušāku mākslinieku koncertos. Vai te dzimst tēma pētījumam, vai mums trūkst labu skaņotāju Latvijā?
“Desmitiem reižu”, “Cik tālu vēl?”, “Nomodā” – bez šiem hitiem koncerts nebija iedomājams, bet es tiešām priecājos dzirdēt koncerta izskaņā arī savu jaunā albuma mīļāko balādi “Draugi”. Viņa dziesmās, lai gan daudz par tām koncertā nestāstīja, ir kas ļoti personīgs, intīms, tuvs, noslēpumains, dažbrīd viegli liderīgs un, jāatzīst jau ir, latvietim netipisks. Priecājos, ka ir mūziķi, kuri nav atmetuši ar roku skaistiem, romantiskiem, patiesiem dziesmu vārdiem, kas
klausītājam liek aizdomāties pašam par savu dzīvi, par negribētām atvadām vai īstām (un īsām) draudzībām. Skaisti!
Pēc koncerta ir patīkama pēcgarša, es sajutu to baudu, ar kādu šie puiši kopā spēlē, vizuāli koncerts arī bija baudāms un interesants, muzikāli bagātīgs, un ir pilnīgi skaidrs, ka šīs nav skumjas atvadas, bet vērienīga satikšanās jaunā līmenī.
P.S. Chris, kas bija tas puisis, kurš izlasīja bijušās draudzenes vēstulē, ka “Atvadas nav skumjas, ja zinām, ka drīz tiksimies?”
