Krista Draveniece: Ģimenes drāmas, ministru krēslu dancis un jaunais tautas varonis 0
Interneta dzīlēs reiz izlasīju joku par to, ka kādreiz cilvēki teica, ka vēlētos šādus un tādus vēsturiskus notikumus, kas izmaina mūsu dzīves līdz nepazīšanai, izdzīvot uz savas ādas, bet 2020. mūs visus pēkšņi ieslēdza dzīvokļos, jo aiz loga plosās nāvējošs vīruss, divus gadus vēlāk sākās karš tepat kaimiņos, nu viss, pietiks, nevienu vēsturisku notikumu uz savas ādas vairs negribas piedzīvot, vien mierīgi nodzīvot savu dzīvi – droši un garlaicīgi.
Es jūtos līdzīgi, tomēr daži vēsturiski nospiedumi ir arī piedzīvošanas vērti – domāju, ka daudzi man līdzīgi domājošie gaida to dienu, kad pieminekli Pārdaugavā pārvērtīs vien atmiņu putekļos.
Esmu 1992. gadā dzimusi un mana vēsture atšķiras no daudziem pieredzes bagātākajiem lasītājiem, tomēr tie tūkstoši, kuri ar Latvijas un Ukrainas karogiem devās no Mildas līdz Pārdaugavai, mierīgi, ar dziesmām un gaišām cerībām, pierādīja, ka tautas spēks ir daudz varenāks kopā, parādot stingru nostāju, nevis agresīvi kliedzot un vicinoties ar sarkanām neļķēm.
Es domāju, ka daudziem mūsu tautas patriotisma balss ir Dainis Īvāns, kad viņš runā, kamols kaklā pat pašiem stiprākajiem vīriem, bet šogad pēc Krievijas iebrukšanas Ukrainā patiesību mikrofonā arvien biežāk uzdrošinās teikt Ralfs Eilands – jauna paaudze, jauni varoņi.
Patiesas acis nemelo un tūkstoši viņā ieklausās, vai tur lietus vai slapjas kājas, ja ir jāiet ielās, to darām, jo mums tas ir svarīgi.
Ne velti šī iemesla dēļ piecas minūtes pirms vēlēšanām pat divi ministru krēsli tika padoti pa riņķi un tagad sevi pierādīt vēl pēdējos metros centīsies jaunie censoņi.
Pa vidu vēsturiskiem notikumiem un politikai bez mīlestības likstām neiztikt un tās, gan vietēja, gan pasaules mēroga skandālos bija dzirdamas arī šonedēļ.
Uz mirkli apstādinot ikdienas skrējienu, ir daudzas lietas, kas man šķiet nesaprotamas cilvēkos un stundām ilgs šovs tiesas zālē vai tviterī par vardarbību kāda ģimenē man šķiet viena no tām, bet tas laikam līdzīgi kā ar avāriju šosejas malā, nevajadzētu skatīties, bet nu kā lai neskatās?
Es noliecu galvu to vīriešu priekšā, kuri uzdrošinās neklusēt un pateikt savu taisnību, jo despotam nav dzimuma. Kurā pusē ir taisnība, protams, zināms tikai diviem cilvēkiem, bet kā no visām nelaimēm, mēs pārējie skatītāju krēslos varam tikai mācīties, izvērtēt, kā uzvedamies paši, un pateikties par savu mīļoto, ar kuru ieplānot amizantā randiņā rudenī aizskriet nočiept gan akmeni no tā briesmoņa Pārdaugavā, gan atdot balsi par godīgiem nākamajiem valstsvīriem, tikai neaizmirstam pirms tam paskatīties, vai nav beidzies pases derīguma termiņš, dzirdēju, ka tur garākas rindas kā “Lidl” atvēršanas dienā.
Ar sveicieniem,
Krista Draveniece
LA.LV galvenā redaktore
