Krista Draveniece: Buča mammai un buča audzinātājai jeb katrs 1.septembris nav šausmu stāsts 64
Ar asarām acīs vakar izlasīju kādas māmiņas Annas [vārds ir mainīts] pieredzi, aizvedot dēliņu Jāni [vārds ir mainīts] pirmo reizi uz bērnudārzu. Ar šo postu Facebook dalījušies vairāk kā 1300 cilvēku.
Arī es esmu mamma, kuras meitiņa gadu un piecus mēnešus veca 2. septembrī ir uzsākusi bērnudārza gaitas, tāpēc šie stāsti man ir īpaši tuvi un aktuāli, visu jūtu caur savas ģimenes pieredzi – šobrīd piedzīvojam visus tos pašus lielos dzīves soļus.
Īsi ieskicēšu, kāda bija Jāņa pieredze un pastāstīšu par manas meitiņas Alises pirmajām dienām bērnudārzā, kas krasti atšķīrās no tā, ko tūliņ lasīsi.
Audzinātāja aizcērt durvis, visi raud
Anna raksta, ka vairākus mēnešus iepriekš sarunāja darbā grafiku, lai varētu ar dēliņu iet uz dārziņu un tur pavadīt tik daudz laika, cik vajadzēs, lai mazajam būtu labi. Pirmajā dienā visi 18 bērniņi ar vecākiem satikušies bērnudārzā. Bērni apjukuši, skrien, spēlējās. Otrajā dienā dēliņš mīļi atvadījies no mammas, kura pēc 40 minūtēs atgriezās mazo vest mājās un jau aiz bērnudārza vārtiem dzirdējusi bērnu raudāšanu. “Atnāku līdz mūsu grupiņas garderobei. Aiz durvīm briesmīgi raud 18 bērni. Ik pa laikam grupiņas telpā atskan skaļais un asais “Kuš!”. Bērni turpina raudāt.
Klauvējos pie durvīm vismaz 5 reizes, kamēr to sadzird caur bērnu raudāšanu. Man izved Jāni. Viņš neraud. Mazā mutīte cieši ciet, acīs bailes. Ierāpjas man klēpī. Klusiņām sēž, piespiedies klāt. Trešajā dienā Jānis pa ceļam saka, ka negrib iet.
Pie ārdurvīm apstājas, saka, ka neies iekšā. Kaut kā pierunāju ieiet garderobē. Tur jau vairāki bērni ar vecākiem. Visi raud.”
Plašāk lasi šajā rakstā, kur mamma apraksta, kā citi bērni un arī vecāki pirmajās dienās pārdzīvo, cik (vismaz, manuprāt,) auklītes neiecietīgi izturējās gan bērnu klātbūtnē, gan komunicējot ar vecākiem. Bet Anna lika man aizdomāties par to, kā šādā situācijā rīkoties? Vai mums ir jāmaina adaptācijas sistēma? Kāpēc rodas šādi pārdzīvojumi?
Kā var uz bērnudārzu vest bērnu, kurš nerunā?
Mana meita Alise ir ļoti komunikabla un draudzīga, lai gan ģimenē ir vienīgais bērniņš. Biju nolēmusi viņu vest uz dārziņu tikai nākamā gada pavasarī, kad viņai būs divi gadiņi, jo dzīvojam kopā ar omi, kura ikdienā ir lieliska kompānija meitiņai, bet vasaras sākumā saņēmām uzaicinājumu uz tieši to pašvaldības bērnudārzu, kur meitiņu gribējām laist. Man sākās panika – kā tik mazu bērniņu, viņa taču nerunā, neiet uz podiņu, ar ēšanu ar mums iet visādi – dažreiz skaisti noliek dakšiņu šķīvītī un pasniedz man atpakaļ, kad paēdusi, dažreiz zupas bļodas lido pa virtuvi. Kā ar tik maziem ķipariem tur bērnudārzā tiks galā?
Bet mēs negribējām palaist garām iespēju tikt vēlamajā dārziņā un piekritām. Vasarā, kad Alise auga, arvien vairāk redzējām, cik ļoti viņa alkst citu bērnu uzmanību, viņa gāja klāt iepazīties, smaidīja pretimnācējiem, māja citiem mazuļiem ratiņos, sapratu, ka ar tēti, mammu un omu ir par maz, viņai gribas vienaudžu kompāniju. Šis novērojums manī viesa mieru, es sapratu, ka mans bērniņš ir gatavs bērnudārzam un tas viņai dos to, ko mājās mēs vairs nevaram.
Atvadas īsas, bet ļoti svarīgas
Pirmajā bērnudārza dienā uz 15 bērnu grupiņu tika aicināta tikai puse no mazajiem, tātad satiksies septiņi bērniņi. Mammas un tēti līdzi neiet. Mēs aizvedām Alisīti, iepazināmies ar audzinātājām dažas minūtes, pateicām atā un braucām prom. Vai tas bija grūti? Protams, satraukums, ka pārāk īsi atvadījāmies un vai viņa neraudās, kā tas būs? Tā tomēr ir pirmā reize, kad mans bērniņš paliek svešu cilvēku uzraudzībā. Arī es esmu dzirdējusi un lasījuši šausmu stāstus un, lai cik mierīga es centos būt, visas pasaules uztraukums tajā brīdī, protams, jaucās pa galvu.
Draudzene Dārta iepriekš ieteica vienmēr atvadīties no bērniņa, lai viņš saprot, ka mamma aiziet, bet pēc tam atgriezīsies. Domāju, ka šis ir svarīgi – nepazust.
Pēc divām stundām bijām pakaļ abi ar vīru. Alisīte mūs ieraugot, izstiepa rociņas, priekā iesaucās “te-te” un aizskrēja samīļot tēti pirmo. Bērns bija priecīgs, raudājusi neesot, runāt gan neko ar neteica, bet tas pirmajā dienā esot normāli.
Otrajā dienā tāpat vedām uz trim stundiņām, pēc pusdienām vedīsim miedziņu čučēt mājās. Tad dienas vidū saņēmu ziņu no audzinātājas, lai Alisīte paliek arī gulēt miedziņu, ejot ļoti labi. Pabrīnījos, bet uzticējos. Aizbraucu pēc diendusiņas meitai pakaļ un otrajā dienā viņa jau runājās (protams, savā valodiņā) ar audzinātājām, skriešus neskrēja man pretī, neraudāja, mierīgi pamāja ar roku, kad pavēru grupiņas telpas durvis un nāca pārģērbties.
Visas nākamās dienas Alise dzīvojas bērnudārzā līdz pulksten četriem, pieciem un pēc launaga izbauda arī rotaļāšanos ārā laukumiņā ar pārējiem bērniem.
Otra grupiņas daļa pievienojās nedēļas otrā pusē.
Nu jau visu šo nedēļu visi bērni spēlējas kopā pilnā sastāvā, viņiem ir sporta un mūzikas nodarbības no rīta un rotaļāšanās pēcpusdienā svaigā gaisā. Vai es redzēju bērniņus, kuri raudāja? Jā, vienu rītu bija daži puisīši, kuri raudāja un vienreiz man pretī, ejot pakaļ Alisei, skrēja mazs puisītis un teica “mamma”. Bet tas arī bija viss, ik rītu kādu satiku ģērbtuvē un miers valdīja gan bērniņos, gan vecākos, drāmas neredzēju. Mājupceļā Alise vienmēr man stāstīja savā valodā, kā pa dienu gājis, tad ņēmām skūterīti vai ratus un braucām uz laukumiņu spēlēties vai pastaigā. Es nejutu, ka viņa mājās izturētos citādāk pēc bērnudārza apmeklējuma.
Dalītās grupiņas un pirmā diena bez mammas blakus
Šis ir mans stāsts un katram tas, protams, ir citādāks. Es vēlējos padalīties savā pozitīvajā pieredzē, ka arī šādas var būt pirmās dienas bērnudārzā. Bet kur ir atšķirība un vai kāds no šiem stāstiem ir izņēmums vai tikai krasi cita pieeja? Domāju, ka sava veida uzlabojumi arī sistēmā (ak, kā mums visiem patīk šis vārds) ir ieviešami, bet Alises un Jāņa pirmajās dienās dārziņā es pamanīju dažas zīmīgas atšķirības – es uzskatu, ka ir tikai pareizi pirmajā nedēļā sadalīt grupiņu divās komandās un visiem uzreiz nesatikties vienā dienā.
Bet es esmu arī no tām mammām, kura tomēr uzskata, ka man nebūtu jāiet iekšā grupiņā un jāsēž blakus meitiņai, jo tad viņai neizveidotos nekāds kontakts ar audzinātāju un auklīti.
Kad devos pakaļ meitai, vienmēr kāds bērns sēdēja audzinātājai vai auklītei klēpī, pārējie blakus, domāju, ka liela loma ir mīļumam un arī fiziskam kontaktam. Mūsu bērniņi mājās visu laiku tiek mīļoti un arī bērnudārzā, kad pirmais kautrīgums ir pārgājis, viņi vēlas iedot roku un ielīst klēpī skatīties grāmatiņu.
Anna rakstīja, ka auklītes no rokām rāva ārā bērniņus, cirta durvis, nelaipni runāja ar vecākiem – bērni jau to jūt, ja gaisā virmo saspringta atmosfēra, stress, kur nu vēl mammu un tētu asaras. Tas noteikti nebija pareizi no bērnudārza darbinieku puses.
Bet ko tad mēs varētu darīt citādāk? Runāt! Man šķiet, ka Anna dēla pirmajā bērnudārzā pietrūka šīs komunikācijas, piemēram, kā vispār notiks adaptācija, vai mammas drīkstēs pavadīt laiku ar bērniem. Nekas nebija stāstīts, vai pēc tam vecākiem tika izklāstīts, kā tad mazajiem gājis.
Atbildes uz grūtajiem jautājumiem pirms pirmās dienas
Varbūt man paveicās ar Alisi un es tiešām nezinu, kā man būtu jārīkojas, ja meitiņa katru rītu raudātu, dodoties uz bērnudārzu. Mēs dzīvojam interneta laikmetā, var jau googlēt un mācīties, pirkt online lekcijas, bet man šķiet, ka būtu forši, ka pirms šīs pirmās bērnudārza dienas mums būtu jau tradīcija audzinātājām tikties ar vecākiem un, re te būs tā atšķirība – varbūt ar pieaicinātu vēl kādu speciālistu, piemēram, psihologu, kurš var atbildēt uz jautājumiem vai dot padomus vecākiem kā man, kurš nezināja, ko jautāt.
Man neviens pirms tam nebija stāstījis, ka puisīši mēdz vairāk pārdzīvot šķiršanos no mammas, es arī uzskatīju, ka vēlāk uz bērnudārzu doties būs vieglāk, bet šobrīd gan personīgā pieredze, gan apkārtējo sacītais mani pārliecinājis, ka pusotrs gads ir labs vecums, kad sākt iet dārziņā.
Noteikti palīdzēja arī tas, ka iepriekš meita ir palikusi vairākas stundas kopā divatā ar omīti bez vecākiem,
esam spēlējušies ar citām ģimenēm un mums nebija situācija, kad došanās uz bērnudārzu ir pirmā šķirtā reize mūžā. Tāpat vasarā labi izdevās pielāgot diendusu bērnudārza laikam, tāpēc bērns bija izgulējies un priecīgs, ne saguris un palicis bez mammas.
Un es aicinu arī mums, vecākiem, būt drošākiem un uzdot jautājumus, es patiešām pēc katras dienas jautāju, kā Alisītei gāja, ko viņi darīja, kā izdevās ar podiņmācību, vai ēda, kā aizgāja gulēt. Meita ir blakus, viņa redz, ka mēs ar audzinātāju komunicējam un es arī ieklausos viņas viedoklī – esam iegādājušies pareizas sandalītes, pielāgojuši apģērbu, lai meitai vieglāk būtu drīz mācīties pašai jau ģērbties un citādi likuši aiz auss audzinātāju padomus.
Starp citu, arī audzinātājas uzdeva jautājumus man – kā Alise uzvedās mājās, vai miedziņā nesauca mammu – uzskatu, ka arī šis ir pareizs komunikācijas veids, kur jūtu darbinieku rūpes par manu bērnu.
Mammām ir jāpastāv par saviem bērniem un, lai gan Anna rakstīja, ka viņas stāsts nebija par konkrētu bērnudārzu un audzinātāju, es tomēr domāju, ka šie negatīvie stāsti savā ziņā ir vairāk izņēmumi. Priecājos, ka šobrīd Jānis ir jaunā privātajā dārziņā un cerams, ka tur viss būs kārtībā.
Vakardien Alise, kad atbraucu pakaļ, iedeva sveiciena buču man un atvadu buču audzinātājai. Novēlu, lai visiem pirmās nedēļas bērnudārzā ar bučām un mīļumu, ne asarām un uztraukumiem.
Ja arī Tu vēlies padalīties savā stāstā, raksti man uz [email protected].
