Krista Draveniece: Brīvības piemineklis apčurāts, Siliņai “upsī” epasts pazuda un citas “muļķu ziņas”
42
Žurnālistu galvenais pienākums ir informēt par notiekošo. Jā, piektdienu vakaros izklaidējam ar slavenību mīlas līkločiem, uzcepam pa kādam atjautības testam, tomēr mūsu darba galvenais uzdevums ir izstāstīt sabiedrības sāpīgākos stāstus, iedvesmot no citu veiksmēm un pats galvenais – ziņot par jaunumiem.
Tikai pēdējā laikā šīs valstiski nozīmīgās ziņas šķiet kā no citas paralēlas pasaules vai drīzāk ne visai smieklīgas anekdotes.
Ceturtdienas vakarpusē premjerministre Evika Siliņa atklāj, ka par airBaltic nepieciešamajiem 100 miljoniem (!) uzzinājusi vien decembrī jeb pāris mēnešus vēlāk, jo oktobrī sūtītais epasts no uzņēmuma padomes esot iekritis mēstulēs. Nopietni? Vai mēs visi lasām šos vārdus un pieņemam kā normālu atbildi no valsts amatpersonas? Upsī, neredzēju epastu? Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik traģiski, jo nodokļu maksātāju nauda nu jau tiek izsaimniekota šādā līmenī.
Kas tālāk? Nē, nodokļu reformu tomēr nepieņemsim, jo suns apēda likumprojektu?
Politiķi zākāti visos laikos, bet tik atklāta ņirgāšanās par jebkādām veselā saprāta paliekām sabiedrībā vēl nekad nav piedzīvota, un es ļoti ceru, ka šodien ar svaigu galvu kāds tomēr prasīs konkrētāku atbildību. Ja neprot lietot epastu, varbūt, ka nevajag vadīt valsti.
Kamēr vēl šī ziņa netika sagremota, izrādās, ka Vecrīgā pie Brīvības pieminekļa satrakojušies Nīderlandes futbola fani, pirms tam sadzērušies litriem alu un izpirkuši visus pirotehnikas veikalus, uztaisa salūtu, pīppauzēs iekaustot pa kādam latvietim, un pēc tam aiziet, aiz sevis atstājot miskasti, iebiedētu sabiedrību un apčurātu Brīvības pieminekli, kas jāsatīra vienai nabaga sētniecei.
Kur bija policija? Turpat, nu netika puiši galā.
Relīzi medijiem, ka baigi gatavosies, protams, izsūtīja, bet ar to visi darbi arī beidzās.
Es kā vidējā latviešu sieviete, kurai nav nekādas intereses par futbolu, ja vakar vakarā būtu bijusi Rīgā, piemēram, nākot mājās no darba vai kora mēģinājuma, ar savu divgadnieku pie rokas, laikam būtu sirdstrieku ķērusi, pie Mildas redzot simtiem kliedzošu vīriešu, kuri vienkārši pūlī šauj salūtu, ārdās un vicina karogus. Visi mediji paspēja aizbraukt uztaisīt skaistas salūta bildes, nofilmēt video un vēl izskaitīt, cik daudz to vājprātīgo cilvēku tur bija, kas nozīmē, ka tas nebija izskrējiens ar salūtu uz divām minūtēm un tad laišanās lapās.
Tā ir klaja necieņas izrādīšana un šeit jau
mēs vairs nerunāja par “ai, futbola fani jau tādi dulli puikas ir”. Šis bija spilgts piemēram, cik viegli radīt haosu
un, paldies Dievam, šiem cilvēkiem nebija naidīgu mērķu, viņi bija huligāni, ne teroristi, bet ja netiekam galā ar futbola faniem zem divām promilēm, ko darītu ar īstiem ļaundariem? Kaimiņos karš, katru dienu gudri runājam par aizsardzību un drošību, bet neko nevaram izdarīt, kad huligāni čurā uz mūsu Brīvības pieminekļa. Armijas telefona numura nevienam nebija? Džeki pēc tam sēdēja futbola arēnā, politiķi dusmīgi tvītoja, un tā viena nabaga sētniecīte slaucīja izārdīto Rīgas centru. Paldies, jūtos droši!
Saistīti ar divām iepriekšējām ziņām, lasīju, ka slavenais aktieris Rovans Atkinsons vairs nekad nespēlēšot Mistera Bīna lomu. Labi, ka tā, jo mums pilni dienesti un valdība ar pieaugušiem cilvēkiem, kuri uzvedas kā bērni – tvīti ir, atbildības nav, epastu lietot tā arī neesam iemācījušies. Un šī bija tikai viena ceturtdiena Muļķu zemē.
