Krišjāņa Salmiņa debija režijā – greizsirdības anatomija 1
21. maijā Valmieras Drāmas teātra LMT Mansarda zālē pirmizrādi piedzīvos jauniestudējums – monoizrāde “Kāpēc es nogalināju sievu” pēc Ļeva Tolstoja stāsta “Kreicera sonāte” motīviem. Ar šo darbu režijā pirmoreiz sevi piesaka Valmieras teātra aktieris Krišjānis Salmiņš.
Krišjānis Salmiņš par savu skolotāju sauc režijas leģendu Oļģertu Kroderu un neiebilst, ja viņu mēdz dēvēt par Krodera aktieri. Reizē viņš atzīst – joprojām nevarot pateikt, kas tad ir labs aktieris. Tādas atsevišķas kladītes, kurā būtu apkopotas Krodera pamācības, arī neesot, ironiski piebilst Krišjānis. “Mans darbs sastāv no tāda bieza pīrāga, ko sauc par iepriekšējo pieredzi. Manā “rollbiskvītā” mīklas daļu veido prasmes, kas iegūtas, strādājot kopā ar Kroderu. Galvenā patiesība no Krodera mantojuma – aktierim uz skatuves ir jādomā.”
Krišjāņa Salmiņa radošajā kontā ir visdažādākie raksturi un tēli – no Kņaza Miškina līdz jaunajam Indrānam, starp tiem ir dīvainis Aleluja Indras Rogas grāvējā “Zojas dzīvoklis”, ko savā ziņā turpina Berliozs rudenī pirmizrādītajā “Meistars un Margarita”. Šajā pavasarī lielisko tēlojumu sarakstu vainagojis līdz pēdējam sīkumam izslīpētais aktierdarbs titullomā Ibsena lugā “Celtnieks Sūlness”, ko Valmierā iestudējis Dāvis Auškāps.
Par noslogojuma trūkumu vai, tieši otrādi – pārslodzi teātrī Krišjānis nesūdzas, lakoniski novērtējot – šī ir laba sezona. Teātris viņu iedvesmojot un dodot iespēju pārbaudīt savas iespējas un robežas. “Tas ir mans darbs. Ko citu lai es darītu? Sliktāk būtu, strādājot teātrī, justies nevajadzīgam vai nenodarbinātam. Tūlīt būs mana sezonas trešā pirmizrāde – tas liecina, ka neapmierinātam nevajadzētu būt!”
Sezonas noslēgumā Valmieras teātra Mansarda zālē skatuves versiju piedzīvo viens no neparastākajiem krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja stāstiem “Kreicera sonāte”, kas pārtapusi izrādē ar nosaukumu “Kāpēc es nogalināju sievu”. Šajā reizē Krišjānis Salmiņš pats ir izrādes ierosinātājs un režisors – profesionālā teātra debitants, kā arī dramatizējuma autors, izrādes komandā pieaicinot scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Vari Siliņu. Jauniestudējumā skatītāju gaida nervus kutinoša monoizrāde – tikšanās ar slepkavu (aktieris Mārtiņš Liepa) no 19. gs. dižā domātāja un rakstnieka ģimenes trillera – vienaldzīgu tā atstāšot tikai aizmigušo. “Draudzīgā un uz atklātību rosinošā saruna liek strīdēties laulātajiem, mīļākajiem un vientuļniekiem,” vēsta izrādes pieteikums.
Stāsts par vīru, kurš, greizsirdības mākts, nogalina savu laulāto draudzeni, kas aizrāvusies ar kādu citu, savulaik Krievijā izpelnījies cenzūras aizliegumu, jo visai atklāti pārsprieda laulības, sievietes un vīrieša lomu tajā. Šobrīd sabiedrībā jautājumi par laulību, ģimeni ir atgriezušies ar jaunu sparu, saduroties konservatīviem un liberāliem uzskatiem. Krišjānis atzīst, šo jautājumu aktualizēšanās šobrīd lielā mērā tad arī mudinājusi ķerties pie Tolstoja cilāšanas.
“Mani uzrunāja fakts, ka autors, būdams ārkārtīgi talantīgs cilvēks, ir skaidri un taustāmi izveidojis tādu kā vīriešu sliktāko īpašību kvintesenci.” Galvenā varoņa Pozdniševa smeldzīgi skarbais stāsts esot izrāde vīriešiem par vīriešiem. “Ar šīs izrādes palīdzību mums, vīriešiem, ir iespēja paskatīties uz sevi no malas. Protams, ka neieraudzīsim savu dzimumu pilnā krāsu spektrā, bet tajā, kas attiecas uz mūsu attieksmi pret sievieti, īpaši negatīvākajā nozīmē, gan. Ir cerība, ka izrāde rosinās uz pašanalīzi, diskusiju, strīdu vai vienkārši rādīšanu ar pirkstu citu virzienā.”
“Otra bezgalīgi aizkustinoša lieta, kas uzrunā un liekas uzmanības vērta, ir Tolstoja aprakstītā greizsirdības anatomija,” atklāj režisors. “Greizsirdību, gan kā privātīpašniecisku, gan pašiznīcinošu īpašību, uzskatu par slimību. Tāpēc arī liekas, ka ir vērts par to runāt.”
Izrāde pieteikta kā “obligātā skatāmviela ikvienam, kurš izjūt nepārvaramu un nekontrolējamu vēlmi saistīties ar pretējo dzimumu, lai rastu atbildi, kur sākas, kā smaržo, pulsē, skan un elpo kaislība, tai transformējoties mīlestībā”. Režisors skaidro: “Katrs, kurš no sirds iedziļinātos galvenā varoņa sirdēstos, būtu spiests atzīt, ka varonim pietrūkst mīlestības un nāktos skatītājam pašam meklēt atbildi – kāpēc?”
Aktieri, kas pārtop režisoros, ir parādība, kas parasti mēdz notikt jaunības maksimālismā vai profesionālā brieduma mirklī, kad uzkrāts savs redzējums. Intars Rešetins, Indra Roga, Regnārs Vaivars, galu galā – Alvis Hermanis, un sarakstu varētu turpināt. Krišjānis Salmiņš saka – nostāšanās režisora laukuma pusē šoreiz esot “vienkāršs gadījums”. “Izlasīju Ļeva Tolstoja stāstu, kas mani ļoti pārsteidza. Tā kā neesmu nekāds šī krievu literatūras dižgara speciālists, vadījos pēc stereotipa par Tolstoju kā humānistu, savas reliģijas izpratnes meklētāju. Tāpēc tas, kā viņš šajā darbā skatās uz sievieti, izbrīnīja. Šķita tā vērts, lai par to pastāstītu arī citiem. Man par lielu prieku teātris piekrita šādam eksperimentam, un viss notiek.”
“Manuprāt, jābūt tādai kā misijas apziņai, vēlmei pateikt kaut ko būtisku. Es tomēr esmu vēl padomju produkts un ticu, ka māksla ne tikai emocionāli un estētiski kustina, bet arī māca. Man ir vēlēšanās vienkārši izstāstīt stāstu. Vai tas kādu “kustinās” vai pamācīs – rādīs rezultāts. Aktieris atzīst – līdzšinējais darbs aktiera profesijā tikai un vienīgi palīdzot. “Vismaz aptuveni nojaušu, kas, kā un apmēram kur notiek aparātā, ko sauc par aktieri.”
Tolstoja “Kreicera sonāte” Valmieras teātra iestudējuma nosaukumā pārtapusi par iztēli kutinošo jautājumu “Kāpēc es nogalināju sievu?”. Režisors piekrīt, nosaukums, iespējams, ir gana iztēli un uzmanību raisošs, tomēr neesot pašmērķīgi skaļš. “Nosaukums mainīts, jo tā nav “Kreicera sonāte”. Šo literāro darbu kino iemiesojis padomju kinematogrāfs, un tas aptver divas pilnmetrāžas sērijas. Mūsu versija par Ļ. Tolstoja darba tēmu ilgst vien stundu un trīsdesmit minūtes. Nosaukums, protams, ir gana provokatīvs, bet arī pilnībā atbilst saturam.”
