Krinolīnā iestīpotais vētru un dziņu stāsts 0
Liepājas teātrī Regnāra Vaivara iestudētais mūzikls “Purva bridējs ugunī” par spīti daudzu elementu savijumam ir grods un neatslābstoši ekspresīvs stāsts par mīlestības neracionālo dabu.
Režisors Regnārs Vaivars, būdams arī libreta, dzejas un daļēji telpas (kopā ar Tomu Grīnbergu), kā arī horeogrāfijas (kopā ar Ingu Raudingu) autors, apliecina, ka sludināt postmodernisma norietu Latvijas teātrī ir pāragri. Dekonstrukcija, interpretējot latviešu klasiku, ir Vaivara iecienīts paņēmiens jau kopš “Aijas pēc Jaunsudrabiņa” (2010) Dailes teātrī.
Pastišs – viena no postmodernisma “rotaļām” ar dažādu stilu un virzienu huligānisku savienošanu – spēlējas gandrīz visos izrādes līmeņos. Kaislību uguns plosīto Purva bridēju Vaivars veidojis, izārdot Blaumaņa darbus un izvēloties vien dažus pavedienus, ko savīt jaunā bizē, vieglu roku iepinot arī Raiņa (varbūt pat vairāk nekā Blaumaņa), Garsijas de Lorkas un daudz dažādu citu kultūras izpausmju alūziju.
Uz Liepājas teātra skatuves radīta simboliska telpa, kuru apdzīvo vairāk nekā divdesmit aktieri Madaras Botmanes veidotajos romantiskajos kostīmos, kas kontrastē ar skarbo, mežonīgu kaislību pārpilno Kārļa Lāča mūziku un hiperbolizētiem rekvizītiem.
Postmodernistiem raksturīgajā zobgalībā teksta nozīmes caurvij arī vienkārši dauzīšanās ar vārdiem, piešķirot uz skatuves notiekošajam vieglumu, ko prasa mūzikls (dažviet gan arī neobligātu frivolitāti). Režijas koncepciju un Blaumaņa lasījumu var pieņemt vai noliegt, taču jebkurā gadījumā jāatzīst, ka izrāde ir pārdomāti un rūpīgi savīta. Kā radošajā, tā tehniskajā ziņā nav pamanāma neviena tīša novirze no atdeves maksimas.
Sasien govi ar altārzēnu
Izrādē dominē divu nosacīti pretēju paradigmu metaforas – viena ir dzīvnieki, kas asociējas gan ar laukiem, gan pasakām – fizisku un domu brīvību. Otra ir dažādu sakrālu elementu vizualizācija, kas, gluži pretēji, saistās ar stingru sistēmu, pakļaušanos noteiktiem rituāliem, dogmām un dažādām hierarhijām. Šie pretmeti veido nosacītu dramatisko telpu, un to uzskatāmi demonstrē scenogrāfija – liels būris, kura restēs ievīti jūgendstila rotājumu fragmenti.
To var uztvert kā sociālo sistēmu režģi, kurā ir divas ļaužu grupas – tie, kuri sistēmas uztur, un tie, kuri no tām mēģina izlauzties vai vienkārši tās ignorē. Tas var būt arī kaislību būris, no kura netiek ārā nedz Edgars, nedz pārējie iestudējuma varoņi, un vijīgie dekori ir kā mazumiņš romantikas, kas rotā dzīvi, vai arī – kā iedomātas ideālas un laimīgas pasaules atlūzas.
Ginta Grāveļa atveidotais Edgars pirmajā uznācienā velk aiz sevis milzīgu maisu, kurā, izrādās, ir beigta govs, ko vēlāk slauc bars vīru. Vai tā būtu Edgara grēku nasta? Vai tas ir nokauts mierīgas dzīves simbols? Iespējams, tā ir tikai spēle ar vārdiem, jo Edgars sevi sauc par “vērsi, kurš ņemas ar zirgiem” un “kuram govju pietiek”. Taču zirgs izrādē ir tikpat nepārprotams simbols kā Blaumanim – nevaldāma daba, mežonīga, liktenīga kaislība, kas pārņēmusi ne tikai zirgu puisi, bet ikvienu no iestudējuma varoņiem.
Kad sāncenši – Edgars un Sanda Pēča atveidotais Akmentiņš – norunā skrieties līdz kraujai, viņiem ir mītiski zirgi – vienradži, kas kalpo kā falla simbols, jo kas tad tas ir, ja ne mērīšanās ar krāniņiem? Tas, ka kaislības un mīlestības alkas ir pārņēmušas visus, izpaužas izrādes beigu daļā – rumulēšanās skatā, kur visi skraida ar ziediem rotātiem puszirgiem.
Nezinu, vai ar nodomu, taču slēptās kaislības tēmu netieši uztur arī kostīmi. Sievietes ir tērptas krinolīnā, kas gluži nesakrīt ar Blaumaņa aprakstītā mīlas stāsta iespējamo norises laiku, tomēr ir kāda interesanta nianse. Krinolīnu jeb stīpotos apakšsvārkus sākotnēji izgatavoja no zirga astriem. Ja šim faktam piešķir simbolisku nozīmi, tad pat kraukļiem līdzīgais melno sievu koris ir slēptu kaislību un dziņu varā.
Šādā rakursā arī barona žēlabas, kas ir gaužākas par beigto zirgu nekā cietušo zirgu puisi, var uztvert kā nepiepildītas mīlestības metaforu. Kā pretstats neslēptai, vētrainai kaislībai ir izrādē ieviestās reliģiskās atsauces – Viktora Ellera mācītājs, altārzēni, ieskanas tādi kā gregoriskie dziedājumi. Bet Edgara tekstā izsprāgst paradokss, kas šo sociālo hierarhiju izsmej: “Viss manā sirdī pārkaltis, es dzeru Kristus asinis!” Un sievas dzied: “Tad nāciet šeit baznīcā, stulbeņi, pārvērst vīnu atpakaļ ūdenī!” Grēks vai svētums – viss atkarīgs no skatpunkta.
Izšķirošā kārts – aktieri
“Purva bridējs ugunī” nav tipisks mūzikls, jo mūzika šeit drīzāk ir audiāls darbības fons, temporitma turētāja, un aktieri kā dzīvas, pilnasinīgas šīszemes būtnes, kuru ārējā darbība izriet no iekšējās, atklāj skatītājam daudz vairāk, nekā nošu partitūra un horeogrāfija.
Ir tikai atsevišķas epizodes, kur mūzika ir galvenā vēstījuma nesēja, un aktieru meistarība šo vēstījumu pārraida publikai – piemēram, pirmais Ginta Grāveļa un Signes Dancītes (Made) duets, kartupeļu talka.
Iespējams, te ir liels abu vokālo skolotāju – Ievas Dreimanes un Ievas Kerēvicas – nopelns, taču Ginta Grāveļa, Agneses Jēkabsones, Signes Dancītes, Karīnas Tatarinovas (Māte) un citu solistu dziedājumi ir ne tikai vokāli nevainojami, bet arī apbrīnojami precīzi un niansēti no aktiera meistarības viedokļa.
Nenoliedzami, skatītāju interesi uzjundīja arī topošo Liepājas teātra aktieru – Liepājas Universitātes studentu – iesaistīšana izrādē. Lai arī jaunieši darbojas trešajā plānā jeb sievu un vīru “korī”, viņi nav pelēka masa, bet jau pamanāmas individualitātes.
Vokālais līmenis visiem ir labs (visticamāk, šīs prasmes arī bija kritērijs), bet dramaturģisko situāciju cits izjūt un iekļaujas tajā organiskāk, cits izlīdzas ar ārējiem līdzekļiem, un to var just.
Skatītāju ovācijas apliecina, ka vērienīgais un komplicētais iestudējums Liepājas teātrim būs komerciāli veiksmīgs, un arī aktieru radošajā biogrāfijā tas būs nozīmīgs ieraksts. Tomēr diez vai šis mūzikls piedzīvos atkārtotus iestudējumus, lai gan – kurš to var paredzēt?
Kārlis Lācis, Regnārs Vaivars, mūzikls “Purva bridējs ugunī” Liepājas teātrī pēc Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem
Librets un dzeja – Regnārs Vaivars, mūzika – Kārlis Lācis, scenogrāfija – Regnārs Vaivars, Toms Grīnbergs, horeogrāfija – Regnārs Vaivars sadarbībā ar Ingu Raudingu, kostīmi – Madara Botmane, gaisma – Mārtiņš Feldmanis, muzikālais vadītājs – Normunds Kalniņš, vokālās pedagoģes – Ieva Dreimane un Ieva Kerēvica.
Lomās: Agnese Jēkabsone, Gints Grāvelis, Sandis Pēcis, Karīna Tatarinova, Signe Dancīte, Edgars Pujāts, Kaspars Kārkliņš, Viktors Ellers, Everita Pjata-Gertnere, Anda Albuže, Sigita Jevgļevska, Kintija Stūre*, Madara Krživeca*, Agnija Dreimane*, Madara Viļčuka*, Edgars Ozoliņš, Armands Kaušelis, Gatis Maliks, Pēteris Lapiņš, Mārtiņš Kalita, Kārlis Elvis Artejevs*, Hugo Puriņš*, Artūrs Irbe*, Valts Skuja*, Rihards Eidins, Tomass Jansons, Kristaps Eleris, Māra Ciekurze, Tīna Vītola, Laura Ločmele, Annija Miče. Izrādē piedalās mūziķi: Ērika Hrustaļova (vijole), Sarma Gabrēna vai Krišjānis Gaiķis (čells), Rustams Bagirovs (akordeons), Miks Akots (ģitāra), Raitis Eleris (bass), Māris Zīlmanis (sitaminstrumenti), Normunds Kalniņš (taustiņinstrumenti).
Nākamā izrāde: 10. oktobrī.
* Liepājas Universitātes studenti
Vārds skatītājiem
Inga Dzintare: “Izrāde ir kaut kas fantastisks. Katra aina kā mākslas darbs.”
Uldis Hmieļevskis: “Jaudīgs 113. sezonas sākums ar Regnāra Vaivara libretu un režiju, Kārļa Lāča mūziku izcilāko aktieru izdziedājumā un izdejojumā!”
