“Mums kā nācijai ir jāstāsta stāsti par saviem varoņiem.” Intervija ar kinorežisoru Armandu Zvirbuli 22
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kinorežisors Armands Zvirbulis pārliecināts, ka arī kinematogrāfam jāiedzīvina stāsti, kas ir aktuāli. Ideāli būtu iedzīvināt laiku, kurā tu dzīvo. “Bet īstenībā mēs, “kinošņiki”, grēkojam, bieži vien mūkot no sava laika,” saka Armands, “taču šis ir brīdis, kad varam savu laiku tvert.”
Režisora Armanda Zvirbuļa darbu sarakstā ir seriāli un daudzsēriju filmas, arī montāžas režijas darbi pie dokumentālajām filmām un spēlfilmām. Par spēlfilmas “Mazie laupītāji” (2009) – divu ķiparu plānu aplaupīt banku, jo tā atņēmusi vecākiem dzīvokli, – režiju saņemta Latvijas kino nozares augstākā balva “Lielais Kristaps”.
Filma piedalījusies vairāk nekā sešdesmit kinofestivālos un saņēmusi 14 godalgas. 2019. gadā Lielā Kristapa balvu saņēma Armanda Zvirbuļa režisētā LTV daudzsēriju filma “Sarkanais mežs” par notikumiem Baltijā pēc Otrā pasaules kara.
Bet gaidāmajā, epidēmijas dēļ uz februāri pārceltajā nacionālajā kinofestivālā “Lielais Kristaps” uz ekrāniem parādīsies jauna Armanda Zvirbuļa režisēta daudzsēriju mākslas filma septiņās sērijās “Krimināllieta iesācējam”, kas veidota pēc rakstnieka Andra Kolberga detektīvromāna “Meklējiet sievieti” motīviem.
Pēc Andra Kolberga darbiem tapusi ne viena vien filma. Žēl, ka šo rakstnieks nepaguva piedzīvot.
A. Zvirbulis: Pirms trim gadiem es no Andra Kolberga rokām dabūju kaudzīti viņa grāmatu, par kurām rakstnieks teica – lasi, skaties, varbūt kaut kas sanāks. Kad atsākām darbu pie viņa 1996. gadā sarakstītā romāna “Meklējiet sievieti” ekranizācijas – sākumā bija domāta pilnmetrāžas spēlfilma –, rakstnieka veselība bija sašķobījusies un saskarsme radošajai grupai vairāk bija iespējama ar viņa kundzi.
Šo darbu ekranizēt bija grūti. Andris Kolbergs romānā daudzās vietās ar vieglu roku ieviesis mazu rindkopu, kas bieži vien ietver ļoti plašu lauku, kas liekas būtisks, un neviļus viena otra šāda lieta izauga gandrīz vai par veselu tēmu un līniju filmā, par ainām, kas tika apaudzētas un ieaustas kopējā stāstā.
Kolberga romānā ir ļoti daudz varoņu, bet mums ar scenārija līdzautoriem Juri Kursieti un Matīsu Gricmani izkristalizējās trīs līnijas. Galvenā varone Nata Laukjāne ir Latvijas patriote, Saeimas nacionālā spārna deputāta palīdze. 1995. gada 4. maijā, brīdī, kad tiek uzspridzināts Skrundas lokators, simboliskās padomju varas atliekas, spējīgo un talantīgo sievieti, no kuras lielā mērā atkarīgi atjaunotās Latvijas politiķu lēmumi, nogalina.
Tā pirmais filmā ir viņas slepkavības izmeklēšanas stāsts. Otrs ir Natas dzīves stāsts, kurā atgriežamies laikā no 1968. gada, mēģinot saprast, kas Nata īsti ir un kāda patiesībā bijusi viņas labā skola, par ko daudziem nav ne jausmas.
Un trešais stāsts ir par sveštautieti jeb “nelatviski runājošo” likumīgo zagli Nitišu, kurš 1995. gadā pēc kārtējiem desmit cietumā pavadītiem gadiem iznāk brīvībā citā valstī, kurā viss mainījies, kurā ir cita valoda, citi tikumi un citi likumi, bet vienīgais, ko prot šis “pilsonis nepilsonis”, ir atvērt sarežģītas slēdzenes.
Kā jau detektīvfilmā būs daudz noslēpumu…
Un arīdzan aizskarts bariņš Latvijai un visai mūsu sabiedrībai aktuālu tēmu. Viena no tām – padomju kolaboracionisms, tā sekas. Mēģinām rast atbildi uz jautājumu, vai ir iespējams izlīgt ar savu sirdsapziņu un sabiedrību. Un, jā, slepenie dienesti. Tāpat kā seriālā “Sarkanais mežs” tie ir viens no mūsu interešu objektiem arī šajā filmā.
Kādēļ filmas nosaukums no “Meklējiet sievieti” galu galā pārtapa par “Krimināllietu iesācējam”?
Tas precīzāk un atbilstošāk atklāj mūsu attieksmi pret notikumiem ekrānā. Jaunais izmeklētājs pamazām saprot – tā nav nejaušība, ka viņam, iesācējam, iedota tik sarežģīta lieta un neviens nepalīdzēs, ja kļūdīsies. Bet, par spīti visam, viņš atklāj vairāk, nekā no viņa tika gaidīts, un tas rada lielas problēmas daudziem…
Tāpat kā no cietuma izlaistais zaglis Nitišs piedzīvojis divas pasaules, arī jaunais izmeklētājs Kārkliņš ir pieredzējis abas sistēmas. Skolā viņš mācījās vēl Padomju Savienībā, bet Policijas akadēmijā – jau brīvajā Latvijā.
Tikai skolotāji joprojām tie paši. Situācija, kādu pieredzējis ne viens vien no mums.
Jā, cilvēki tie paši, un arī tu pats esi tāds, kāds esi kaldināts tajā vecajā sistēmā. Esi tāds, kādi cilvēki bijuši tev apkārt, kamēr esi veidojies kā personība un kādas grāmatas esi lasījis. Man pašam laikam dzīvē ļoti veicies, ka mani skolotāji man nav gluži melojuši.
Varu teikt paldies savai vēstures skolotājai, kuras priekšmets bija visslidenākais, bet kurai jau tālajā 1989. gadā, kad viss vēl mutuļoja, nebija bail no patiesības. Mācījos 10. klasē, ļoti interesējos par vēsturi. Viendien mana vēstures skolotāja sacīja: Armand, atnāc man līdzi uz partijas komiteju. Biju vienīgais skolnieks, pārējie – Liepājas vēstures pasniedzēji, citi cilvēki, ko nepazinu.
Lektors stāstīja par 1941. gadu. Absolūti citas lietas nekā to laiku grāmatās. Stāstīja to patiesību, kuru zinām tagad.
Mana skola un skolotāji laikam bijuši stipri progresīvi. Jā, iespējams, bija noklusēšana, bet neatceros lielus melus.
Atminu, skolotājiem bija tāds populārs teksts – nu, ja jau interesējaties, sameklēsiet citur… Tā ziņa bija, ka patiesība ir atrodama un tā nav tikai oficiālajās mācību grāmatās.
Atskatoties uz deviņdesmitajiem, urda jautājums – vai, atjaunojot valsti, daudzas kļūdas varēja nepieļaut, vai kaut ko varēja darīt citādi?
Tas bija ļoti interesants laiks, iespēju laiks gan labām lietām, gan sliktām. Avantūristu un uzņēmīgu cilvēku laiks, un arī lielas nabadzības laiks. Netaisnības laiks un cerību laiks. Naivi bijām bez gala, ļoti maz rūpējāmies par sevi, ļāvāmies tādai postpadomju cilvēka eiforijai. Esi gatavs izlikt sevi visu, nerēķināties ar to, ka esi cilvēks, kam jārūpējas arī par savu veselību, ģimeni, no jaunības jādomā par vecumdienām.
Šodien, kapitālisma mācīti, cilvēki, iespējams, daudzās situācijās rīkotos adekvātāk nekā deviņdesmito gadu sākumā. Bet toreiz – superinteresanta dzīve! Kaut kas nejēdzīgs brūk, bet īsti skaidru noteikumu par nākotni, izpratnes, kā būs tālāk, nav nevienam. No šodienas skatpunkta jau var jautāt: vai bija iespēja izdzīvot visas sabiedrības reformācijas procesus mazāk sāpīgi? Savstarpēji godīgāk? Gan jau, ka bija.
Kas ir tie padomdevēji, kam uzticaties vēsturiskās lietās ārpus konkrētā filmas materiāla?
Lai rastu priekšstatu, lai teiktu, ka zini vai nojaut, jāgūst maksimāli dažāda informatīvā “bize”. Arī strādājot pie “Sarkanā meža”, satikām cilvēkus ar fantastisku biogrāfiju. Daudzi bijuši pretējās nometnēs, orgānos, iestādēs, mežabrāļi, politieslodzītie… Un, protams, pašu pieredze, kas nāk no ģimenēm.
Un vēsturnieki kā konsultanti.
Vēsture slēpj lielāku risku nekā citas zinātnes tikt pakļautai manipulatīvam interpretējumam.
Nodrāztais sauklis skan, ka vēsturi raksta uzvarētājs. Un to mēs parasti attiecinām uz saviem kaimiņiem austrumos. Bet, ja man, piemēram, būtu jāiedziļinās vācbaltiešu liktenī Latvijas teritorijā pagājušā gadsimta pirmajā pusē, diez vai būtu pareizi atbildes meklēt tikai latviešu autoru darbos.
Turklāt viena lieta ir saglabātie dokumenti, bet cita – notikumu dalībnieku emocionālā atmiņa, kas daudzos gadījumos var būt ļoti atšķirīga. Un, ja vēl te savu pirkstu pieliek valsts ar sabiedrības programmēšanu, tad saprast pēc būtības, kas un kā ir bijis, kļūst ļoti sarežģīti.
Man liekas, risinot vēsturiskus stāstus, jāmēģina būt daudzmaz atvērtam pret dažādām iespējamībām. Un nevar būt stāsta varonis labs vai slikts tikai tāpēc, ka pieder pie kādas nācijas vai ir kādu uzskatu paudējs. Tas neizslēdz to, ka ir lietas, kam vairāk jūtu līdzi.
Mums kā nācijai ir jāstāsta stāsti par saviem varoņiem. Bet tas, ka vēsture ietver daudzus skata punktus, padara šo uzdevumu tikai interesantāku.
Taču, vai, pieļaujot šo daudzpusīgumu, neiekrītam otrā grāvī? Ir taču fakti kā stūrakmeņi, kuri nav apšaubāmi, kuriem nepiestāv viedokļu daudzveidība. Kaut vai, piemēram, fakts, ka Latvijas valsts ir dibināta 1918. gada 18. novembrī un 1990. gada 4. maijā ir atjaunota tās neatkarība.
Man kā pilsonim arī ir ērtāk dzīvot sakārtotā vērtību sistēmā, bet kā režisoram vienmēr interesanti, ja uzzinu neviennozīmīgas lietas. Un šajā filmā man ir interesanti palūkoties, kā 1995. gadā dzīvoja arī tie, kam Latvija bija sveša.
Es ļoti ceru, ka mūsu “Krimināllietu iesācējam” varētu gribēt paskatīties arī tā auditorijas daļa, kuru parasti nesaista latviešu autoru veidoti darbi. Te varētu būt kaut kas arī mazliet viņiem, vismaz esam centušies attiekties godīgi.
Es domāju, ka mums ir jācīnās par jauno krievu prātiem. Oriģinālvaloda filmā ir dalīta – gan latviešu, gan krievu. Kāda ir mūsu sabiedrība, tāda ir arī filmas valoda. Un latviešu aktieri netēlos krievus. Tas, ka mums ir kopprodukts ar Krieviju un Lietuvu, devis iespēju piesaistīt ļoti labus aktieriskos spēkus arī no citām zemēm, Latvijas kino ilgi vai vispār neredzētas sejas.
Piemēram, zagli Nitišu spēlē Aleksejs Gorbunovs. Filmējot Purvciemā, bija jauks piedzīvojums. Kamera filmēšanas režīmā, jātver pēdējie saules stari, pa mirklim sāk līņāt, atkārtojam vienu, otru, trešo reizi, tūlīt būsim noķēruši mirkli, kad jāspiež kameras poga, te nāk viena vietējās apkārtnes iedzīvotāja, ierauga Alekseju, apstājas, tīkliņš vai izkrīt no rokām: “Eto vi? Čto vi zdes delaite?” (Tas esat jūs? Ko jūs šeit darāt? – krievu val.).
Filmēšana bija jāpārtrauc, jo kundze, ienākusi kadrā, nebija piedabūjama doties prom, kā lēmēta skatījās uz savu elku. Latvieši varbūt nav tik informēti par Alekseju Gorbunovu, bet krievu publikai šis mākslinieks ar viņa simt četrdesmit lomām dažādu studiju filmās būs milzīgs piesaistes objekts.
Lielā lomā būs Hrants Tokhatjans, viena no redzamākajām armēņu zvaigznēm – gan kā aktieris, gan sabiedriska personība. Pēc filmēšanās armēņu kopiena uzaicināja uz tikšanos, kur daudzkārt tika atkārtoti vieni un tie paši vārdi – Hrants Tokhatjans ir ļoti nozīmīga personība armēņu tautai. Es ļoti vēlētos, lai mums biežāk būtu pamats teikt šādus vārdus par saviem tautiešiem – māksliniekiem, politiķiem, sabiedriskiem darbiniekiem.
Ir filmas, kuras, kaut arī desmitiem reižu redzētas un sižets zināms vai no galvas, gribas skatīties vēl un vēl. Kur tas noslēpums?
Un gribas piepildīt sevi ar tās filmas radīto sajūtu. Tas noslēpums var būt tur, ka tajās filmās radīta sava pasaule. Varbūt atšķirīga no reālās, bet piepildīta, skaidri definēti noteikumi, pēc kuriem dzīvo cilvēki ekrānā. Šīs filmas materiāls ir tā samīcīts, ka rodas ticība: tev nevis rāda, bet tu tiešām ielūkojies filmas varoņu pasaulē.
Ja runājam par krimiķiem, man tāda ir jebkura Aloīza Brenča filma. Ar šodienas skatu tur var atrast daudzas utis, bet vienlaikus kino tajās ir lielums, ir varoņi, kam vēlies sekot. Es laikam piederu pie tiem, kas uzskata, ka filmās vajadzīgi aktieri zvaigznes.
Būtisks ne tikai stāsta kaceklis, bet arī personība ekrānā, kas saviļņo skatītāju.
Vienmēr visiem bijis interesanti ekrānā skatīties uz Eidi (Eduardu Pāvulu), Uldi Pūcīti vai Ģirtu Jakovļevu…
Vai Uldi Dumpi, kurš “Sarkanajā mežā” spēlēja Latvijas vēstnieku Lielbritānijā…
Leģendārais aktieris būs arī “Krimināllietā iesācējam”. Viņš atveidos “sarkano” strēlnieku, ģenerāli Laukjāni, Natālijas vectēvu, kas sācis runāt par pilsoņu kara šausmām. Un sācis to darīt atklāti. Tās lielās aktieru personības mūsu sabiedrībā vairāk saistās ar aizejošo laiku, bet esmu pārliecināts, ka arī jaunie, tikko karjeru sākušie, slēpj lielu potenciālu un arī manās iespējās ir novest to līdz lielākam skatītāju lokam.
Priecājos, ka skatītājiem patika Jēkaba Reiņa veikums galvenajā – Vitolda – lomā “Sarkanajā mežā”. Un arī “Krimināllietā iesācējam” būs trīs lielas debijas jauniem cilvēkiem. Jaunā izmeklētāja Kārkliņa lomā ir brīnišķīgs režisora Alvja Hermaņa audzēknis Ritvars Logins, puisis, kurš mūsu filmēšanas laikā vēl mācījās trešajā kursā.
Galvenā partnere Aleksejam Gorbunovam ir Madara Vilčuka no Liepājas teātra jaunajiem, šogad mācības beigušajiem aktieriem, un Indras Rogas kursu tikko absolvējusī Diāna Stafecka atveidos filmas galveno varoni Natu Laukjāni agrā jaunībā. Nata – tā ir loma, kuru filmā atveido divas aktrises – Nata brieduma gados ir Madara Zviedre.
Un, kaut arī Madara ir ļoti pieredzējusi un brīnišķīga skatuves māksliniece, ko Nacionālā teātra skatītāji atceras kā Madaru Saldoveri, darbs mūsu filmā arī Madarai sanāk sava veida debija, jo viņa līdz šim nebija filmējusies. Taču, ilgus gadus strādājot Latvijas televīzijā, vienmēr esmu zinājis, ka Madara Zviedre ir ļoti fotogēniska, ka ekrāns mīl viņas tuvplānus.
Bet dilemma bija tāda: vai nu viena aktrise, kas spēj būt gan ļoti jauna Nata, gan nobriedusi, vai divas. Jo filmā septiņās sērijās aptveram ilgu laikposmu – no 1968. līdz 1995. gadam. Taču mana vēlme bija, lai ļoti jaunā Nata tiešām arī ir jauna, lai tas nav grima mākslinieka meistarstiķis, bet ekrānā ir tiešām jauns cilvēks, ar vēl ne īsti pieaugušu domāšanu. Tāpēc skatītājiem būs jāpiecieš, ka abas Natas nav gluži kopijas.
Bet sievietes taču mēdz mainīties! Kad sapratu, ka filmā vēlos aktrišu pāri – vienu Natu jaunībā un otru brieduma gados –, pārlūkoju visas jaunās aktrises un arī vecumā no trīsdesmit pieciem līdz piecdesmit gadiem. Jau biju samierinājies, ka Madara Zviedre ir Amerikā un nav sasniedzama, bet producente Arta Ģiga feisbukā noskaidroja, ka Madara atgriezusies Latvijā. Un pēc dažām dienām viņa atsaucās. Tajā brīdī sapratu, ka man nekas vairs nav jāmeklē.
Teicāt, ka ekrāns mīl Madaru. Bet, ja pavaicātu, vai režisors Zvirbulis mīl aktierus? Mīca kā mālus vai ir iejūtīgs?
Manī vienmēr tas jautājums, vai pietiks prāta atrast īstos vārdus, ko teikt aktierim, lai viņš kameras priekšā savā tēlā un stāstā justos labi un organiski. Ja aktieris piekritis nākt pie manis filmēties, tad apzinos, ka rezultāts, ko ieraudzīs skatītājs, lielā mērā atkarīgs no manis. Un es nedrīkstu likt aktierim justies slikti par viņa padarīto.
Kādas ir jūsu pirmizrādes sajūtas?
Protams, satraucos par to, kā skatītājs uztvers uz ekrāna redzamo. Es pats rezultātu plus mīnus apzinos. Zinu, kur kas nav tā sanācis, kā iecerēts, zinu kļūdas, savas un kolēģu. Zinu, kas kurā sekundē notiks, ko rādīs, kas skanēs… Un zinu, ka tur neko vairs nevar mainīt. Tas ir absolūti citādi nekā teātrī, kur katra izrāde ir kā dzīvs organisms.
Kuri kinorežisora profesijā ir tie lielākie gandarījuma brīži un kad slaukāmi sviedri?
Tas ir tik dažādi. Jebkurā mirklī var sākt līt sviedri, pārņemt neziņa, vai izdzīvosi, izpeldēsi… Uz laukuma ir dārgas ekstras”, laiks rit, jānofilmē pieci kadri, bet vari paspēt tikai vienu… Un, ja tās ainas nebūs, milzīgi zaudējumi un stāsts kopā neturēsies…
Kādreiz, ja stāsts kopā neturas, režisors akmentiņus met montāžas režisora dārziņā, ka šķēres paslīdējušas nevietā.
Man montāža ir ļoti mīļš process. Kadru savstarpējā mijiedarbe ir ļoti suģestējoša – kā, kaut ko nogriežot, izmetot vai pavelkot garāku tikai par nieka sekundes daļu, izmainās ainas plūdums, temps, mainās akcenti, brīžam pat koriģējas varoņu attiecības. Ar montāžu ir tā, ka tajā var iesēsties bezgala ilgi un nekad nebūs tās sajūtas, ka esi izdarījis līdz galam visu absolūti pareizi. Bet, paldies Dievam, ir producents, kura kompetencē ir pateikt – viss. Pietiek. Ejam tālāk.
Vizītkarte
Armands Zvirbulis
Latviešu kinorežisors
• Dzimis 1972. gadā
• Bijis TV režisors vairāk nekā 80 teātru izrāžu ierakstiem televīzijā
• Attīstījis daudzsēriju filmu konceptu TV ar seriāliem
• “Rīgas gambīts” (2000), NRTVP balva “Gada raidījums Latvijas televīzijās”
• “Izpostītā ligzda” (1998), režisors kopā ar Uldi Pūcīti, Lielā Kristapa balva par labāko spēlfilmu
• LTV raidījuma “Kas notiek Latvijā?” režisors (2001–2011)
