19 kilometrus garā Krimas tilta būvēšanas vēsture 3
Agita Pelce, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Tā dēvētā Kerčas jeb Krimas tilta būvēšanas ideja nav nekas jauns. Jau 19. gadsimta otrajā pusē par tādu nepieciešamību bija aizdomājušies angļu pasaules ekspansionisti, kuri sapņoja ierīkot dzelzceļa līniju, kas caur Krimu vestu uz Āziju un tālāk uz Indijas galvaspilsētu Deli, lai tādējādi varētu savienot savus koloniālos valdījumus. Tiesa, angļu sapņi nepiepildījās: dzelzceļa būvniecība prasīja lielus līdzekļus, taču politiskā situācija tolaik mainījās tik strauji, ka neviens vairs lāgā nevarēja visam izsekot.
Imperatoru ieceres
Kamēr angļi vēl visu apsvēra un centās tomēr sakopot spēkus, krievi pamanījās savai impērijai pievienot Turkestānu, tādējādi nostājoties tieši uz angļu valdījumu robežas Kušā, kā dēļ teju vai izcēlās jauns karš, no kura gan toreiz abas augstprātīgās puses spēja izvairīties. Tad angļi izlēma ieplānoto dzelzceļa līniju ierīkot pāri Kaukāza kalniem. 1901. gadā attiecīgais projekts bija gatavs, un inženieri pat jau bija pa Melnās jūras dibenu ievilkuši telegrāfa līniju, taču būvniecību atkal nācās atlikt – angļiem pārlieku dārgs tagad bija izrādījies iepriekš jau it kā apstiprinātais tilts pāri Lamanšam, līdz ar to epohālās dzelzceļa līnijas iecere aprāvās, diženajai lokomotīvei pat nepametot Albionas zemi…
Vēstīts, ka angļu brašā iecere vēl kādu laiku esot nodarbinājusi krievu prātus, jo tā pašos pamatos ļoti iepatikusies caram Nikolajam II, taču jau bija pienācis pats pasaules kara priekšvakars, tāpēc nācās kaldināt pilnībā citus plānus.
Pie idejas par tiltu, kas savienotu divas pussalas, atgriezās sarkanās Krievijas jeb padomju valsts industrializācijas laikā. Boļševiku partijas ģenerālsekretārs Josifs Staļins bija sagatavojies ne tikai uzbūvēt tiltu no Tamaņas uz Krimu, bet arī vienlaikus iecerējis veikt grandiozu dzelzceļa rekonstrukciju Krievijas dienvidos: bija ieplānots uzbūvēt dzelzceļa līniju no Hersonas uz Krimu, tālāk uz Tamaņu un tad gar Melno jūru uz Poti.
Vēstīts, ka šis projekts turklāt tapis rekordīsā laikā, un tas katrā ziņā būtu īstenojies, ja vien plašajā padomju zemē būtu atradies pareizās markas tērauds un atbilstošas tehnoloģijas konstrukciju izgatavošanai. Bet nekā tāda nebija, tāpēc to visu nācās pasūtīt Vācijā, ar kuru tajā laikā savstarpējās attiecības skaitījās tā kā sakārtotas. Taču jau drīz noskaidrojās, ka Vāciju tolaik pārvaldošajam Ādolfam Hitleram radušies pašam savi plāni saistībā ar Krimu. Staļina pasūtītās tilta konstrukcijas viņš gan bija iecerējis izmantot tieši Krimā, taču – tikai uzbūvējot pats savu tiltu, pa kuru gatavojās pārvietot tankus un cita veida bruņojumu ieplānotajam nākotnes karagājienam uz Indiju.
Un tad, kad 2. Pasaules kara laikā vācieši okupēja Krimu, attiecīgās jau gatavās tilta konstrukcijas operatīvi nogādāja Kerčā. Vēstīts, ka vācu inženieri tilta būvniecību uzsākuši 1943. gada martā: viņi uzbūvēja atzaru no dzelzceļa stacijas Krimskaja līdz Čūskas ragam, pēc kā uzsāka būvēt pievadceļus pie Žukovkas ciemata.
Staļins esot zinājis par šādām Hitlera iecerēm, taču noraidījis savu militāristu piedāvājumu sabombardēt visas vāciešu noliktavas ar aparatūru un konstrukcijām, jo vispār jau cerēja tās vēlāk vienkārši izmantot savās interesēs. Un vāciešu plāniem nebija lemts īstenoties. Sarkanā armija uzsāka izšķirošo uzbrukumu, tāpēc tilta būvniecību nācās pārtraukt. Lai varētu nogādāt bruņojumu Tamaņā, vācu inženieri izveidoja savdabīgu iekaramo trošu ceļu, kas sekmīgi nokalpoja vairākus mēnešus, diennaktī nogādājot pāri jūras līcim vismaz astoņus simtus tonnu munīcijas. 1943. gada rudenī vācieši uzsāka atkāpšanos un uzspridzināja daļu trošu ceļa pamatnes, taču pilnīgai visa pašu uzbūvētā iznīcināšanai viņiem vairs nebija laika.
Vērtīgās trofejas, katastrofa un nenovēršamais
Par tālāko šā tilta idejas virzīšanu vēstīts daudzos avotos, un no tiem zināms, ka visas Hitlera galvenā arhitekta Alberta Špēra inženieru izgatavotās un Krimā nogādātās konstrukcijas un citus materiālus, ko atkāpjoties vācieši bija pametuši, veiksmīgi savās rokās pilnībā atbilstoši Staļina merkantilajai iecerei pārņēma sarkanarmieši. Padomju speciālisti novērtēja atradumus un atzina, ka tas viss pilnā mērā izmantojams sava tilta būvniecībai. Atbilstošu lēmumu Valsts aizsardzības komiteja pieņēma 1944. gada 25. janvārī, lai gan projektēšana bija iesākusies jau agrāk. Bija paredzēts, ka nākotnē tiltu nostiprinās, veicot atsevišķu konstrukciju nomainīšanu.
Tilta balstu būvniecība prasījusi aptuveni trīs mēnešus, un speciāli šim nolūkam uz baržām vispirms ierīkoja divas betona rūpnīcas, pēc kā iedzina un aizbetonēja 177 pāļus, katru 24 metru garumā un četru tonnu smagumā, tam visam izlietojot vismaz 12 000 kubikmetru betona, 55 tonnas armatūras un 3600 kvadrātmetru veidņu. Vēstīts, ka būvētāji lepni ziņojuši – tilta būvniecības temps esot bijis “30 metru gatava tilta diennaktī”. Visas tilta pirmās kārtas būvniecībai bija vajadzīgi kopumā pieci mēneši: pirmais vilciena sastāvs no Krimas uz Tamaņu aizbraucis 1944. gada 3. novembrī.
Taču tas vēl nebija viss – vajadzēja pasteigties uzsākt tilta būvniecības otro kārtu, lai iespētu to pasargāt no Azovas jūras dreifējošā ledus. Taču līdz 1944. gada nogalei vispārējais stāvoklis atkal bija krasi mainījies: fronte pārliecinoši virzījās aizvien tālāk uz rietumiem, Kerčas līcis palika aizmugurē, apgāde ievērojami pasliktinājās, sākās ziemas vētras, jaunā tilta estakāde apledoja, vējš vārda vistiešākajā nozīmē pūta cilvēkus nost no kājām, jebkādi darbi bija maksimāli apgrūtināti vai pat faktiski kļuvuši neiespējami.
Tomēr nācās pasteigties. Celtnieki mēģināja uzstādīt ledus šķēlējus, taču laika pietika tikai pieciem šādiem elementiem, un jau februāra beigās kārtējās spēcīgās vētras ietekmē Azovas ledus masveidā gāzās virsū Kerčas tilta konstrukcijai. Celtnieki vēl centās ledu saspridzināt ar dinamītu un pat bombardēt no lidmašīnām, taču šajā reizē nekas nespēja līdzēt. Dažās vietās ledus biezums sasniedza ūdenskrātuves dibenu! Vēstīts, ka tādējādi laikā no 1945. gada 18. līdz 20. februārim ledus sagrāva 15 tilta posmus un tie iegāzās jūrā…
Attiecīga leģenda vēstī, ka Staļins, tomēr labi apzinoties, ka dabas stihijas priekšā cilvēks ir bezspēcīgs, nemēģināja kādu sodīt, vienīgi tikai atsauca visus tos apbalvojumus, kas iepriekš bija izsniegti par tilta uzbūvēšanu. Pēc šīs katastrofas speciālisti vēl kādu laiku apsprieda tilta likteni, it kā esot arī grasījušies uzbūvēt pilnībā jaunu, taču pēc tam, kad kļuva zināms, ka valsts pēckara budžetam tas varētu izmaksāt vismaz divus miljardus rubļu, par šo ieceri vienkārši uz ilgu laiku aizmirsa. Līdz pašai PSRS sabrukšanai Tamaņas pussalu un Krimu savienoja tikai prāmju satiksme.
Krimas tilts mūsdienās
Visu savulaik iecerēto praktiski pilnībā īstenot izdevies tikai mūsdienās. Pēc notikumiem saistībā ar Krimas pievienošanu Krievijas Federācijai 2014. gadā, Krievijas varas gaiteņos ļoti straujā tempā tapa gan visi nepieciešamie projekti, gan tostarp arī pati tilta uzbūvēšana. Lūk, kādi ir šīs jebkurā gadījumā tomēr absolūti grandiozās būves tehniskie parametri:
garums – 19 kilometri,
augstums – 80 metri,
kupola augstums virs ūdens – 35 metri,
platums autojoslām – 19,5 metri,
joslu skaits – 4 automašīnām un 2 dzelzceļam,
atļautais braukšanas ātrums – 90 km/h,
būvniecības sākums – 2016. gada februāris,
nodošana ekspluatācijā – 2018. gada maijs,
izmaksas – 227,92 miljardi rubļu.
