Planētas noslēpumi. Krimas piramīdas – šīs būves atklātas gluži nejauši tikai 1991. gadā 26
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Dzirdot par to, ka pētniekiem izdevies atklāt kādu jaunu piramīdu, vispirms acu priekšā uzplaukst aina ar teju vai necaurredzamiem džungļiem, kuru pašā vidū liānu vijumu ieskāvumā slēpjas jaunatklātā būve, vai arī līdz pat apvārsnim plešas nebeidzams tuksneša klajums, kur daļējā smilšu apbērumā slēpjas tāds pats iepriekš minētais objekts. Taču, izrādās, piramīdas var atklāt arī citās zemēs un vietās.
Jāmeklē dziļumā
Mūsdienās, kad izveidotas augstas precizitātes kartes, kurās vissīkākajās detaļās atainota visa mūsu planēta, ir pat grūti kaut vai iedomāties, ka vēl kaut kur varētu slēpties kāda gigantiska, mākslīgi uzbūvēta akmens piramīda. Taču ir tādas vietas, kurās tomēr nespēj ieskatīties šķietami visu redzošā kosmosa pavadoņa bezkaislīgi vērīgā acs. Un tā ir pazeme. Bet tieši tur atklātas ļoti savādas būves jeb gluži konkrēti – Krimas piramīdas.
Kā jau tamlīdzīgos gadījumos jābūt, šīs būves atklātas gluži nejauši. 1991. gadā ģeologu grupa meklēja dzeramā ūdens krājumus, kas Krimā allaž bijusi ļoti nopietna problēma. Attiecīgo meklēšanu veica ar salīdzinoši vecām, pat mēreni primitīvām metodēm, proti, pielietojot rīkstniecību. Rezultātā izdevās atklāt ievērojamus pazemes ūdeņu horizontus, kas tagad apgādā Sevastopoli un tās apkaimē esošās apdzīvotās vietas… Tiesa, patiesības vārdā jāpiemin, ka vispār jau piramīdas Krimā meklētas arī agrākos laikos. Zināms, ka 1926. gadā to ļoti nopietni darīja pētnieka Aleksandra Barčenko vadītā ekspedīcija. Bet laikā no 1942. līdz 1944. gadam to atkārtoja arī nacistiskās Vācijas ezoteriskās biedrības Ahnenerbe pētnieki. Ne vieni, ne otri neguva pārliecinošus panākumus, un abos gadījumos problēma bija tā pati, kas saistībā ar kosmiskā pavadoņa iespējām – proti, visi šīs būves meklēja virs zemes, bet, kā tagad kļuvis skaidrs, vajadzēja meklēt zem zemes…
Betona plātne
Lai kā arī būtu, bet tieši dzeramā ūdens meklēšana ar krietni vien senatnīgajām rīkstniecības metodēm tātad pavēra iespēju atklāt vienu no interesantākajiem Krimas pussalas noslēpumiem.
Kādā brīdī viena rīkstnieka paša uzkonstruētais aparāts, ar kuru viņš mēģināja aizstāt mēreni novecojušās parastās rīkstītes, uzrādījis dīvainus pazemes struktūras traucējumus. Tas varēja liecināt par to, ka salīdzinoši ne pārāk lielā dziļumā atrodas jaudīgi ūdens krājumi. Pētnieki acumirklī uzsākuši urbšanas darbus, taču jau pēc dažiem desmitiem metru sajutuši nopietnu pretestību. Acumirklī radies iespaids, ka urbšanas tehnika atdūrusies pret betona plāksni. Vēlāk noskaidrojās, ka tieši tā tas arī noticis, turklāt runa bija par betonu, kas izgatavots, izmantojot bioloģisko “cietinātāju” – vistu olu baltumus un dzeltenumus. Par to, ka urbuma pretestību izraisījušās plātnes izgatavošanā izmantotas tieši šīs sastāvdaļas, acumirklī liecināja raksturīgais sērūdeņraža aromāts, kas nāca laukā no urbuma darbu veikšanas laikā.
Un drīz kļuva saprotams, ka aparāts tomēr nostrādājis nevis saistībā ar ūdens krājumiem, bet gan ar šo dīvaino un pilnībā acīmredzami mākslīgi veidoto būvi. Tādu atklājumu, protams, nevarēja pamest novārtā, tāpēc pētnieku grupas dalībnieki aizrautībā sāka ar rokām rakt zemi.
Domnu krāsns
Ātri vien noskaidrojās, ka aptuveni 10 metru dziļumā atrodas pareizas formas jeb tātad atbilstoši Zelta griezuma kanoniem uzbūvēta 45 metrus augsta piramīda ar vienas malas garumu pie pamatnes 72 metri. Pētnieki centās ielūkoties piramīdas iekšienē, taču nekādi neizdevās caursist pašu kupola augšu, jo tā izrādījās negaidīti stipra. Puslīdz padevās tikai viena no sānu skaldnēm. Kad izdevās tajā izjaukt nelielu fragmentu, laukā izlauzās gadsimtos uzkrājies tvana vilnis, kas piepildīja visu izurbto šahtu, un tādēļ nācās vismaz uz nedēļu atlikt darbu turpināšanu.
Kad beidzot meklētājiem izdevās iekļūt iekšā piramīdā, pirmais, ko viņi tur atrada, bija vairāki no griestiem “augoši” kvarca stalaktīti, kas varēja rasties saistībā ar ļoti augstām temperatūrām. Radās iespaids, ka piramīdas būve izmantota kā domnas krāsns metāla kausēšanai, par ko liecināja gan raksturīgais aromāts, gan tur atrastie koksnes pelni. Taču pētniekiem neizdevās atrast to vietu, pa kuru būtu jānāk izkusušajam metālam.
Bet turpmākie meklējumi izrādījās vēl interesantāki. Turpat līdzās minētās piramīdas pamatnei atklāja vēl četras identiskas būves, tikai tās bija izmērā mazākas. Un to iekšienē viss aptuveni tas pats – raksturīgais spēcīga tvana aromāts un pelnu paliekas, taču arī tur nebija pat ne vissīkāko izkausēta metāla pazīmju, lai gan tām tur vajadzētu būt, ja piramīdas patiešām būtu izmantotas tā izgatavošanai.
Un atklājās vēl viena dīvaina lieta. Kamēr pētnieki vienkārši atradās līdzās piramīdām, nenotika absolūti nekas neparasts, neviens ne par ko nesūdzējās un neizjuta nekādus veselības traucējumus. Taču atlika tikai uzsākt skaldņu skaldīšanu, kā acumirklī cilvēku stāvoklis strauji pasliktinājās, aizdomīgi ātri nosēdās lukturīšu baterijas, atmagnetizējās kompass un visas filmiņas fotoaparātos izrādījās izgaismotas…
Viss vienā līnijā
Tas gan nespēja pētniekiem traucēt turpināt meklējumus, un viņu pūliņi vainagojās panākumiem – izdevās atrast vēl sešas piramīdas, kas turklāt bija izkārtotas ļoti savdabīgā secībā: strikti vienā taisnē aptuveni 40 kilometru garumā, sākot ar to piramīdu, kuru atklāja pirmo. Bet vēl noslēpumaināks bija nākamais atklājums: ja šo taisni turpina uz abām pretējām pusēm, viens tās gals atduras precīzi tieši angļu Stounhendžā, bet otrs – ne mazāk noslēpumainākajās Tibetas piramīdās. Un, ja šo taisni paturpina vēl, tad tās pašā galapunktā izrādās nogrimušas Lieldienu salas piramīdas!
Un, lai viss izklausītos jau neglābjami dramatiski, turpmākie pētījumi izrādījās pat absolūti satriecoši: pētnieki atklāja vēl 37 tāda veida pazemes būves, no kurām 28 izkārtotas romba formā, kura centrā slejas vēl viena, par pirmo atklāto piramīdu lielāka būve, kuras augstums ir 56 metri. Turklāt tagad zināms, ka ir vēl vismaz septiņas atstatus esošas piramīdas, kas veido mazāku rombu, kura centrā izvietota astotā tāda pati būve.
Interesanti, ka, salīdzinot blokus un kā saistvielu izmantotos materiālus, izrādās, Krimas piramīdas ir pilnībā identiskas savām ēģiptiešu līdziniecēm! Atšķirība tikai tāda, ka ēģiptiešu piramīdu bloki ir vairākkārtīgi lielāki par tiem, no kādiem uzslieti Krimas “brālīši un māsiņas”.
Pirms vispasaules plūdiem
Protams, rodas vairāki likumsakarīgi jautājumi. Uz to, kas varētu būt būvētāji vai būvētājs, atbildes pagaidām nav, un arī saistībā ar uzbūvēšanas laiku pētnieki izsakās visnotaļ miglaini. Tostarp esot pilnībā skaidrs, ka Krimas piramīdas zem zemes neviens nekad nav apzināti slēpis. Vismaz 20 stāvu namu augstumam pielīdzināmās būves laika gaitā vienkārši ieraktas jūras smiltīs, un tas bijis vienreizējs akts ļoti spēcīgu plūdu laikā. Savukārt tik jaudīgi plūdi, ja var ticēt senajiem avotiem, varēja būt tikai viens tāds notikums – tie paši leģendārie vispasaules plūdi aptuveni 18. vai 17. gadsimtā pirms mūsu ēras.
Bet jāielāgo arī tas, ka šajā gadījumā runa ir tikai par to laiku, kad šīs piramīdas pazudušas zem jūras smilšu slāņa. Savukārt jautājums par to, kad, kādā nolūkā un kāda civilizācija senatnē bijusi spējīga tās uzbūvēt, pētniekiem paliek pilnībā nezināms.
Un zināšanai vēl var piebilst, ka visleģendārākās joprojām ir un paliek ēģiptiešu piramīdas, taču mūsdienu Sudānas teritorijā esošās nūbiešu piramīdas, lai arī datētas kā jaunākas, tomēr ir ievērojami lielākas un ar stāvākām sānu skaldnēm. Kopumā saglabājušās 135 ēģiptiešu un 220 nūbiešu piramīdas.
