Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: Krima ir Ukraina 20
Pirms gada līdz ar Krievijas īstenoto nelikumīgo Krimas pussalas okupāciju un aneksiju ir radikāli mainījusies visa drošības situācija Eiropā. Latvija, tāpat kā visa starptautiskā sabiedrība, nosodīja šādu Krievijas soli. Jau 2014. gada 17. martā Eiropas Savienības Ārlietu padomes sanāksmē Briselē tika lemts par pirmajām sankcijām pret Ukrainas un Krievijas amatpersonām, kuras bija atbildīgas par šo prettiesisko rīcību. Arī ANO Ģenerālā Asambleja 2014. gada 27. martā ar pārliecinošu balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju par Ukrainas teritoriālo integritāti. Rezolūcija skaidri apliecina starptautiskās sabiedrības nosodījumu Krievijas agresijai pret Ukrainu. Tā arī apliecina saistības attiecībā uz Ukrainas suverenitātes, politiskās neatkarības, vienotības un tās teritoriālās integritātes saglabāšanu starptautiski atzītajās robežās.
Tāpat ES tā saucamo referendumu par Krimas pievienošanos Krievijai atzina par nelikumīgu, jo tas ir klajā pretrunā ar Ukrainas konstitūciju. Starptautiskā sabiedrība daudz dara, lai Krieviju atturētu no tālākas agresīvas rīcības. Taču ir skaidrs, ka starptautiskajai sabiedrībai jārīkojas aktīvāk, lai stabilizētu situāciju Austrumukrainā un nodrošinātu starptautisko tiesību principu atjaunošanu.
Vienlaikus jau ar ES 2014. gada 17. marta lēmumu Latvija līdz ar citām ES un pasaules valstīm ir likusi Krimas aneksijas neatzīšanas politikas pamatu. Piemēram, vienas no noteiktajām ES sankcijām ietver noteiktus finanšu ierobežojumus (finansēšana, finansiāla palīdzība, apdrošināšana, pārapdrošināšana) saistībā ar Krimas vai Sevastopoles izcelsmes preču importu ES. Savukārt saskaņā ar 2014. gada 31. jūlijā pieņemtajiem grozījumiem noteikts aizliegums jauniem ieguldījumiem saistībā ar infrastruktūru, transporta, telesakaru un enerģētikas, kā arī dabas resursu ieguves nozarēs Krimā un Sevastopolē. Eksporta aizliegums ir arī ar minētajām nozarēm saistītām svarīgām iekārtām un tehnoloģijām. Latvija un ES neatzīs Krimas aneksiju tik ilgi, kamēr Krima atkal nekļūs par pilnvērtīgu Ukrainas valsts daļu. Krima ir Ukraina.
Līdz ar Krimas okupāciju un aneksiju ir konstatēti masveidīgi cilvēktiesību pārkāpumi – Krievijas pilsonības uzspiešana, Ukrainas pilsoņu tiesību ierobežošana un sodīšana. Jaunais režīms no teritorijas izspiež Krievijai nelojālos iedzīvotājus un neatkarīgos medijus. Notiek Krimas vēsturisko pamatiedzīvotāju – tatāru – apspiešana un īpašumu masveida ekspropriācija. Latvija vairākkārt starptautiskajos forumos ir norādījusi uz nepieciešamību nodrošināt starptautisko atbalstu Krimas tatāriem. 2014. gada 30. augustā ES neformālajā ārlietu ministru sanāksmē Milānā es īpaši vērsu uzmanību uz nepieciešamību ES dalībvalstīm arī ANO un EDSO formātos regulāri iestāties par Krimas tatāru tiesībām. Latvijas prezidentūras laikā ES Padomē šī tēma tiek aktīvi atgādināta un aktualizēta praktiski visos sarunu formātos. Krievijas bruņoto spēku pieaugošā klātbūtne Krimā tiek demonstratīvi apliecināta, regulāri īstenojot militārās mācības. Piemēram, 2015. gada 12. martā Krievijas bruņotie spēki uzsākuši kārtējos provokatīvos manevrus, rīkojot vērienīgas raķešu artilērijas mācības Krimā, kas uzskatāms par klaju Ukrainas suverenitātes pārkāpumu.
Esmu pārliecināts, ka Ukrainai izdosies atjaunot savu teritoriālo vienotību. Latvija turpina atgādināt par prettiesisko Krimas aneksijas faktu visos starptautiskajos forumos.
Vēlos uzsvērt, ka Ukraina ar aizvadītajā gadā notikušajām prezidenta un parlamenta vēlēšanām ir skaidri definējusi savu izvēli. Ukraina ir nostiprinājusi Eiropas integrācijas kursu, kā arī radījusi būtisku pamatu reformu turpināšanai.
Ir nepieciešama vienota, daudz aktīvāka un atbalstošāka ES politika Ukrainai, lai sniegtu atbalstu demokrātisku reformu īstenošanai, kā arī dotu finansiālu ieguldījumu valsts atveseļošanā. Mēs turpināsim atbalsta politiku Ukrainai gan divpusēji, gan ES līmenī. Principi un patiesība ir stiprāki par viltu vai meliem. To spilgti pierādījusi mūsu pašu vēsture. Demokrātisko valstu vairākuma realizētā principiālā Baltijas aneksijas neatzīšanas politika veicināja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas valstiskās neatkarības atjaunošanos 20. gadsimta 90. gadu sākumā.
Baltijas valstu okupācija bija ilgstošs 20. gadsimta negods starptautiskajām tiesībām un kārtībai, bet savukārt Krima 21. gadsimtā ir kļuvusi par trauksmes zvanu, par modinātāju civilizētajai un demokrātiskajai pasaulei.
