Ilmārs Stūriška: Krievus sagaidīs atplestām rokām 80
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sporta pasaulē vēl pirms rudens iestāšanās bija jūtama kustība, ko grūti raksturot ar maigākiem vārdiem kā muļķība. Tuvāk patiesībai būtu stulbums, lētticīgums un mantkārība, kam fonā acīmredzot mirdz slāvu lielo sponsoru dāvāto dolāru un eiro simboli.
Pagaidām piesedzoties ar maigo “zem neitrāla karoga” argumentu, bet ukraiņu asinis ignorējošie viedokļi pamanāmi arvien plašākā spektrā.
Grūti atrast racionālu pamatojumu tam, kāpēc agresori būtu pelnījuši atkal doties laukumā ar brīvās pasaules pārstāvjiem, kas ciena citas nācijas un nedeklamē imperiālistiskus murgus. Vēl lido lodes, krīt raķetes, mirst cilvēki, turklāt – ne tikai frontes līnijā, bet visā Ukrainā, kādēļ Eiropas otrajā lielākajā valstī nav nevienas absolūti drošas vietas.
Vladimira Putina maitasputni cenšas iznīcināt infrastruktūru, lai civiliedzīvotājiem sadzīves apstākļi ziemā kļūtu nepanesami, mazinātos ukraiņu kaujasspējas, atjaunotos bēgļu straume Eiropas virzienā.
Iespējams, pēdējo nedēļu krievu nežēlīgie uzbrukumi Ukrainas pilsētām atkal pieklusinās nodevīgās balstiņas gan Starptautiskajā olimpiskajā komitejā, gan dažādu sporta veidu federācijās, kas skandina naivo, bet visā visumā patieso domu par to, ka sportam ir jāvieno tautas, nevis jāšķeļ.
Tiesa gan, katram pateiktajam vārdam ir arī savs konteksts, un apstākļos, kad agresori sevi parāda kā barbarus, kas aizkavējušies vismaz gadu tūkstoša senā pagātnē, viņiem sniegt samierināšanās žestu un atkal sēdēt pie viena galda – tas ir absurdi.
Patīkami, ka Latvija un Baltijas valstis tur roku uz pulsa un atgādina, ka svarīgi ir saglabāt stingru mugurkaulu, un vēl vairāk – allaž kā primāro atcerēties, ka Ukrainas sportistiem šobrīd nav un vēl ilgi nebūs tādu iespēju aizvadīt treniņus un sacensības kā krieviem.
Baltieši, poļi un piecas ziemeļvalstis paziņoja, ka boikotēs šonedēļ Dienvidkorejā notiekošo Nacionālo olimpisko komiteju asociācijas (ANOC) Ģenerālo asambleju, ja tajā piedalīsies Krievijas un Baltkrievijas pārstāvji.
Kas zīmīgi un demonstrē attieksmi – iepriekš Latvija un domubiedri vērsās pie ANOC, lai skaidro situāciju, un informē, vai Seulā plānota agresoru dalība. Atbilde uz to nemaz netika saņemta…
Tā Starptautiskā kamaniņu sporta federācija, kur prezidents ir Einars Fogelis, septembrī paziņoja, ka Krievijas sportisti uz nenoteiktu laiku tiek diskvalificēti no starptautiskajiem mačiem, kā pamatojumu minot atlētu drošību. Nevis to, ka krievu zābaki bradā pa svešu zemi.
Starptautiskā basketbola federācija tikai nupat saņēmās no Eiropas čempionāta kvalifikācijas izslēgt Krievijas un Baltkrievijas sieviešu izlases. Dāmām specifika tāda, ka atlases turnīru sāka pagājušā gada novembrī un sekoja gadu ilga pauze līdz šā gada novembrim.
Lēmums diskvalificēt viņas tikai tagad apliecina basketbola virsvadītāju skatījumu – pagaidām nesteidzamies, varbūt karš līdz rudenim beigsies, un tad skatīsimies, varbūt tad krievi un baltkrievi atkal varēs spēlēt.
Iespējams, UEFA gaida, kad Lukašenko Minskā atradīs savu Ivanu Ohlobistinu (krievu aktieris pasākumā Sarkanajā laukumā jūsmoja par karu), kurš ar tikpat biedējošu naidu paziņos, ka arī baltkrievi dodas “denacificēt Ukrainu”. Jo tajā, kā Baltkrievija pašreiz palīdz Krievijai, UEFA neredz problēmas.
Viss notiekošais nepārprotami liek izdarīt secinājumu – tiklīdz karš būs beidzies, krievi atkal būs atpakaļ lielajā sportā un par gadiem ilgu diskvalifikāciju, ko šī apmaldījusies lielvara daudzu neitrālu ekspertu vērtējumā būtu pelnījusi, nav ko sapņot.
Dopinga karaļus sagaidīs ar apskāvieniem un rozēm, un krievu kompāniju nodrošinātie miljoni varēs turpināt uzvaras gājienu vērtību purvā slīkstošajā sporta pasaulē.