18
Joprojām dzirdama žēlošanās par Latvijā realizēto valodas politiku. Ko jūs par to domājat?
Dzīvodams Krievijā, es daudz ko biju saklausījies par Latvijas valodas politiku, visādus briesmu stāstus. Lai gan tiem īsti neticēju, pat man dažkārt sāka likties – varbūt tiešām kaut ko varēja izdarīt maigāk un taktiskāk. Tagad, kad esmu nodzīvojis Latvijā jau divus gadus un, starp citu, arī nokārtojis latviešu valodas eksāmenu gan pirmajā, pagaidām pašā zemākajā, līmenī, saprotu, ka savulaik pieņemtie lēmumi latviešu valodas aizsardzībai un nostiprināšanai bijuši pareizi un tālredzīgi. Lai noturētu latviešu valodas pozīcijas, vajadzīgi ārkārtas pasākumi, un Latvijā realizēto valodas politiku par tādu var uzskatīt. Ja te būtu ticis realizēts Baltkrievijas variants un, Latvijai atgūstot neatkarību, būtu pieļautas divas valsts valodas, latviešu valodas pozīcijas šodien būtu daudz, daudz vājākas.
Pats esmu uzaudzis Austrumsibīrijā, Aizbaikālā. Tas ir milzīgs reģions – pāris tūkstoši kilometru uz vienu pusi, pāris tūkstoši uz otru, un visur skan krievu valoda. Sēdies vilcienā, kas četras diennaktis ved uz Maskavu, un katrā stacijā šajā milzīgajā valstī ar tevi runās krieviski. Varbūt tāpēc krievu cilvēkam kaut kur dziļi Krievijā grūti saprast šejienes situāciju, kad tavā dzimtajā valodā runā ne jau visur, bet atsevišķās vietās, pat izolētos klasteros. Mana pirmā dzīves vieta Liepājā bija Karostas rajons, Tosmare. Un es labi redzēju, ka šajā vidē latvietim iespēja ikdienā lietot dzimto valodu joprojām ir luksuss. Ja cilvēks strādā ostā, darba valoda viņam var būt angļu, ar kaimiņiem viņš sarunājas krieviski un latviešu valodai atliek vienīgi četras mājas sienas. Vēl ko esmu šeit sapratis – ka latviešiem patiesībā nav naidīga attieksme pret krievu valodu kā tādu. Problēma ir cita, tā meklējama nevis valodā, bet gan tajā, kas šobrīd Latvijā krievu valodā tiek runāts un rakstīts.
Jūs pieminējāt Baltkrieviju. Sabaidītas ar notikumiem Ukrainā, varas iestādes tur mēģina atbalstīt baltkrievu valodas lietošanu, Krievijas mediji pat runā par “lienošo baltkrievizāciju”. Bet vai baltkrievu valodu vēl iespējams reanimēt?
Gluži neiespējami tas nav, bet grūti gan. Globalizētajā pasaulē aizvien noteiktāk sāk dominēt vien dažas valodas. Vispirms jau angļu, spāņu – jo tajās runā ļoti daudz cilvēku visā pasaulē, turklāt angļu valoda šobrīd valda masu kultūrā un zinātnē. Ķīniešu valoda – ekonomiskās ekspansijas dēļ. Arī arābu, jo tā ir Korāna valoda. Pārējās valodas vismaz Eiropā piedzīvo milzīgu spiedienu, to lietojamības robežas sašaurinās. Tas attiecas pat uz krievu valodu, kas lēnām sāk zaudēt savas pozīcijas.
Kā jūs redzat Krievijas nākotni?
Pirmkārt, mūsu vieta ir Eiropas tautu saimē. Eirāzijas ideoloģija, kas apgalvo, ka krieviem ejams savs īpašais “Eirāzijas ceļš”, ir nedzīvs Pēterburgas intelektuāļu kabinetos izpīpēts projekts. Tikai tai jābūt nevis “Briseles obkoma” Eiropai, kas man atgādina bijušo PSRS, bet gan suverēnu nāciju Eiropai.
Otrkārt, pašā Krievijā vajadzētu realizēties krievu nacionālajai idejai – lai krieviem beidzot būtu sava nacionāla valsts, savas mājas. Mums nav jāmeklē nez kādi aizjūras piemēri, kam līdzināties. Vienkārši jāieskatās dziļāk pašiem sevī, savā vēsturē, un tur mēs atradīsim visu labo un vērtīgo. Caram Aleksandram II, kurš atbrīvoja zemniekus no dzimtbūšanas, Pomoras vecticībnieki rakstīja, manuprāt, skaistus un precīzus vārdus: “В новизнах твоего царствования нам старина наша слышится.” Latviski tas skanētu: “Tavos jaunievedumos savu senatni redzam.” Pie tā tad arī būtu jāpaliek.
