Krievu vieta ir Eiropā. Saruna ar krievu disidentu Dmitriju Savinu 18
Pēdējos gados, un īpaši jau pēc notikumiem Krimā un Donbasā, mediji bieži ziņo par Krieviju un Ukrainu. Bet svarīgi ir ne tikai zināt, kas, kur un kad notiek, bet mēģināt saprast – kāpēc tas notiek. Tas bija iemesls, lai dotos uz Liepāju un apciemotu tur dzīvojošo krievu disidentu Dmitriju Savinu. Viņš ir dzimis 1984. gadā Čitā, tur beidzis Aizbaikāla Humanitārās universitātes Vēstures fakultāti. Kopš 2015. gada Latvija viņam kļuvusi par politiskās trimdas vietu.
Jūs esat krievu nacionālists?
D. Savins: Tieši tā, turklāt man tuva etniskā nacionālisma ideja. Manuprāt, vienīgi etniskā kopība spēj veidot politiskās nācijas kodolu, tāpēc nācijas idejai, nācijas interesēm jābūt augstākām par valsts interesēm. Latvietim tas varbūt var likties paradoksāli, bet krievu nacionālisms mūsdienu Krievijā ir viens no cīņas veidiem pret tagadējo režīmu. Savulaik Krievijas impērijā ar visiem tās trūkumiem krievu cilvēks jutās kā mājās. Turpretim valsts, kas 1917. gadā izveidojās uz impērijas drupām, bija noziedzīgs Kominternes režīms. Jūs esat vecāks par mani un varbūt atceraties, teiksim, 1977. gadu, kādu svinīgu konferenci, kurā uzstājās partijas ideologs Suslovs un ziņoja: “Mūsu valstij aprit 60 gadu.” Un viņam bija taisnība! Jo tā nebija Krievija ar tās tūkstošgadīgo vēsturi, bet gan boļševiku valsts. Padomju identitāte jau pašos pirmsākumos tika veidota kosmopolītiska, bez nacionālajām saknēm. Jo mērķis taču bija vispasaules revolūcija! Īpaši aizrautīgi boļševiki centās iznīcināt visu krievisko. Diemžēl modernajā Krievijā padomju sistēma nekur nav pazudusi, joprojām valda tā pati vecā elite. Es to dēvēju par neoboļševismu.
Nesen Rīgā man bija iespēja paviesoties pie interneta portāla “meduza.io” veidotājiem, kas ir izteikti liberāls medijs. Arī viņi sevi uzskata par bēgļiem, politiskajiem emigrantiem. Iznāk, ka šodienas Krievijai ir sveši gan viņi, gan jūs…
Nav gan dzirdēts, ka kāds no viņiem būtu lūdzis un līdzīgi man saņēmis politisko patvērumu Latvijā. Šiem cilvēkiem Rīga vienkārši ir ērta vieta dzīvei un darbam. Lai saprastu “Medūzas” vietu un lomu mūsdienu Krievijā, jāatskatās padomju valsts vēsturē. Sistēmas ietvaros vienmēr bijuši “labie” un “ļaunie”. Piemēram, “labais Ļeņins” un “sliktais Staļins”. Bija taču tādi, kuri nopūtās: “Ak, ja Ļeņins būtu dzīvs, viņš to nebūtu pieļāvis!” Nāca citi laiki, un lomas mainījās – “labais Staļins” un “sliktais Berija”. Cik daudzi čekas pagrabos naivi cerēja: “Kaut Staļins zinātu, kas notiek!” Līdzīga domāšana valda šodienas Krievijā – “labais Putins” un “sliktā valdība”, “korumpētais Medvedevs”. Bet patiesībā Putinam “sliktais Medvedevs” ir vajadzīgs kā tautas dusmu zibeņnovedējs. Šodienas konflikts starp “putinistiem” un “demokrātiem” man atgādina Staļina cīņu ar “liberālo” boļševiku intelektuāli Buharinu, kuram simpatizēja plašas masas, pirmām kārtām jau inteliģence. Arī viens no “Medūzas” iedvesmotājiem – Putina nežēlastībā kritušais oligarhs Hodorkovskis – jau patiesībā nemaz nevēlas radikālu pastāvošās sistēmas maiņu. Viņš vienkārši grib atgriezt “vecos labos Jeļcina laikus”, kad varēja netraucēti “prihvatizēt” un raust naudu. Vēl viens pierādījums tam, ka 1991. gada notikumi Krievijā drīzāk dēvējami par padomju sistēmas pārkrāsošanu jeb “rebrendingu”.
