Kāpēc vēl joprojām Latvijā dzirdam krievu valodu! Vai tās ērai beidzot pienācis gals? 111
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Gadiem ilgi šurpu turpu kā karsts kartupelis Latvijas sabiedrībā mētāts krievu valodas temats: kāpēc joprojām tai ir tik liels īpatsvars un nenoliedzami ideoloģisks zemteksts ikdienas lietojumā?
Kādēļ joprojām gandrīz pusē Latvijas skolu kā otro svešvalodu māca tieši krievu valodu? Kāpēc daudzi bērnu vecāki atbalsta šādu izvēli? Krievijas izraisītais karš Ukrainā šo jautājumu liek īpaši aktualizēt.
Jau 2021. gadā Valsts prezidents Egils Levits aicināja tuvākajā nākotnē Latvijas skolās pārtraukt kā otro svešvalodu mācīt krievu valodu, to aizstājot ar kādu no Eiropas Savienības valstu valodām. Viņaprāt, arī bez krievu valodas cilvēks mūsdienās var veiksmīgi konkurēt darba tirgū: “Latvijā vienīgā valsts valoda ir latviešu. Visiem tā ir jāprot, un faktiski visi to prot. Tas nevarētu būt negatīvs faktors darba atrašanā.”
Esam daļa no Eiropas Savienības, un prezidents uzskata, ka šā iemesla dēļ būtu tikai loģiski skolās kā otrās svešvalodas pasniegt, piemēram, itāliešu, franču, spāņu un citas valodas. Tagadējā izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece ar prezidentu ir vienisprātis – pakāpeniski skolās būtu jāatsakās no krievu valodas. Izglītības sistēmā tā varētu saglabāties tikai kā trešā – izvēles – svešvaloda vidusskolā.
Jautājumu par krievu valodas nepieciešamību un nozīmi mūsu sabiedrībā ir aktualizējis Krievijas izraisītais karš Ukrainā, kas turpinās jau vairāk nekā astoņus mēnešus – pirms tam daļa no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri māk runāt krieviski, ar krieviem un citu tautu pārstāvjiem, kas nemāk latviešu valodu, labprāt vai arī inerces dēļ sazinājās krievu mēlē, bet tagad daudzi to principa pēc vairs nevēlas darīt.
Arī virkne uzņēmumu atteikušies no komunikācijas šajā valodā, un informācija, kas pirms kara tika pasniegta latviski, angliski un krieviski, nu ir tikai latviešu vai arī latviešu un angļu valodā. Pavisam noteikti var secināt, ka notiek virzība prom no nepieciešamības mācēt sazināties krievu valodā.
Taču joprojām ir skolēni, kuri šo valodu izvēlas apgūt pat tad, ja tā skolā nav vienīgā piedāvātā otrā svešvaloda. Respektīvi – ir izvēles iespējas, bet priekšroka tiek dota krievu valodai. Daļu izdarīt šādu izvēli pamudina vecāki, bet daļa skolēnu šo lēmumu pieņem paši.
Gan izvēle, gan vienīgā iespēja
Annija šobrīd mācās 12. klasē, un izvēli apgūt krievu valodu viņa pieņēma jau sen – mācoties vien 6. klasē: “Vispār jau man bija divas otrās svešvalodas izvēles – krievu vai vācu valoda. Joprojām uzskatu, ka izdarīju pareizo izvēli. Bēdīgi, bet Latvijas darba tirgū un pat vienkārši ikdienā krievu valodu izmanto daudz vairāk nekā vācu.
Likās, ka tā man dzīvē noderēs vairāk.” Annija gan spriež, ka līdz ar situāciju Ukrainā, iespējams, nedaudz mazināsies krievu valodas nozīme, tomēr viņa uzskata, ka pavisam šī valoda mūsu sabiedrībā neizzudīs: “Var būt, ka darbā to vairs nevajadzēs, bet mūsu valstī dzīvo ļoti daudz cilvēku, kuri sazinās krieviski. Ir jānomainās paaudzēm, lai kaut kas mainītos.”
Nereti skolēni saskaras ar situāciju, kurā nemaz nav iespējama izvēle – daudzās skolās kā otro svešvalodu piedāvā tikai un vienīgi krievu valodu. Kā stāsta Elīna Šņore, tā tas ir bijis arī viņas māsas skolā. Elīna atzīst, ka tā nedrīkstētu būt: “Māsa mācās Liepājas Raiņa 6. vidusskolā, un krievu valoda kā otrā svešvaloda bija obligāta – citas izvēles viņai nebija. Labāk tad uz otrās svešvalodas rēķina būtu padziļināti mācījuši angļu valodu – krieviski jaunā paaudze vairs nerunā, un ceļojot nav nepieciešamības pēc šīs valodas.”
Bet, kā izrādās, vairākums Elīnas māsas klasesbiedru vēlējās apgūt tieši krievu valodu un tikai daži kādu citu: “Jābūt konkrētam audzēkņu skaitam, lai varētu pieaicināt jaunu svešvalodas skolotāju. No vienas puses, saprotu, ka process varētu būt sarežģīts, bet, no otras puses, nevajadzētu bērnam uzspiest mācīties valodu, kuru viņš nemaz negrib apgūt.” Elīna domā, ka situācija varētu mainīties – viņasprāt, kara dēļ arvien vairāk cilvēku nevēlēsies komunicēt krieviski, kā arī apgūt šo valodu.
Adriju vācu valoda ieinteresēja jau 5. klasē, laikā, kad viņas mamma dzīvoja un strādāja Vācijā. Šobrīd meitene mācās Jelgavas 4. vidusskolas 12. klasē un kā otro svešvalodu apgūst tieši vācu valodu: “Vēl pirms tam, kad skolā sākās vācu valodas stundas, lietotnē “Duolingo” patstāvīgi apguvu tās pamatus. Un tajā laikā man krievu valoda galīgi nepatika – negribēju to mācīties.”
Skolniece gan uzskata, ka krievu valoda joprojām ir aktuāla – gan skolās, gan darba vidē, gan arī ikdienā. Pavisam nesen viņa saskārās ar dīvainu situāciju: “Nezinu gan kādēļ, bet angļu valodas uzdevumā, strādājot ar tekstu, mums bija jātulko vārdiņi krievu valodā. Esmu arī novērojusi, ka ikdienā cilvēki joprojām ar krieviem un tiem, kuri nepārvalda latviešu valodu, sarunājas krieviski, tomēr fakts ir arī tas, ka arvien biežāk latvieši izvēlas atbildēt latviešu vai angļu valodā, principiāli neizmantojot krievu valodu.”
Adrija domā, ka tiem iedzīvotājiem, kuri runā krieviski un pat necenšas sazināties valsts valodā, pašiem ar laiku kļūs neērti: “Iespējams, ka viņi sāks pieņemt to, ka šeit tomēr ir jārunā valsts valodā – tas ir, latviski, nevis krieviski.”
Viktorijas Vēveres brālis, kurš šobrīd mācās 9. klasē, apgūst krievu valodu. Vecāki tā uzskatīja par pareizu: “Viņi domāja, ka, dzīvojot mūsu sabiedrībā, krievu valoda būs otra noderīgākā svešvaloda aiz angļu. Sākumā brālis piekrita vecākiem, bet tagad pats ir nelaimīgs, jo valoda ir grūta un skolotāja nav pārāk jauka, turklāt – viņa runā gandrīz tikai krieviski.”
Viktorija skaidro, ka viņas vecāki, līdzīgi kā viņa pati, neskatoties uz šausminošo situāciju Ukrainā, tomēr uzskata, ka krievu valoda tuvākajā laikā nekur nepazudīs: “Tie, kas runā krieviski, pēkšņi neizzudīs – tāpēc jā, šī valoda būs aktuāla.”
Karlīna Viduša, pārejot uz citu skolu pēc pamatskolas absolvēšanas, arī izvēlējās mācīties tieši krievu valodu. Viņa uzskata, ka Latvijā šī valoda ļoti noder: “Līdz 9. klasei apguvu franču valodu, bet, kad sāku mācīties Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā, turpināt to vairs nebija iespējams, tāpēc izvēlējos krievu valodu. Tieši mūsu valstī šī valoda var būt noderīga: te dzīvo daudz cilvēku, kuri sazinās krieviski. Un pat tad, ja tā ikdienā tomēr nenoderēs, jebkuras valodas apgūšana cilvēkam nāk tikai par labu.”
Jābeidz auklēties!
Ne visās skolās ir iespēja izvēlēties starp vairākām svešvalodām – to apstiprina arī Ieva, kura dzīvo Saulkrastos. Viņa ir sašutusi par to, ka, gadiem ritot, skolēniem joprojām ir tikai viena otrās svešvalodas opcija: mācīties krievu valodu. Tas tā ir gan Saulkrastu, gan Zvejniekciema vidusskolās: “Ne vācu, ne spāņu, ne igauņu valodas. Nekā! Tikai un vienīgi krievu. Nav skolotāju… Tas tā bija pirms vairākiem gadiem, un arī tagad nekas nav mainījies.”
Ievas novērojumus un pieredzi apstiprina arī Sanita no Rīgas, kura stāsta, ka vairāku viņas paziņu un draugu bērniem gluži vienkārši nākas apgūt krievu valodu, jo citu variantu nemaz nav: “Jā, tā ir liela problēma – īpaši skolas ārpus Rīgas nespēj saviem audzēkņiem nodrošināt nodarbības citās svešvalodās. Mana meita mācās Rīgas Angļu ģimnāzijā, un šajā skolā bija vairākas izvēles iespējas, no kurām viņa deva priekšroku vācu valodai. Šķiet, ka vēl ir iespēja apgūt arī franču valodu.”
Sanita uzskata, ka jebkura valoda ir liels bonuss, taču ļoti priecājas, ka meita tomēr neizvēlējās krievu valodu: “Jā, protams, arī krievu valodai kā tādai nav nekādas vainas. Taču, ja man kāds apgalvo, ka tā bērniem ir jāmācās vien tādēļ, lai šeit Latvijā varētu atrast darbu vai lai labāk saprastos ar tiem, kuri runā krieviski un kuri gadu desmitiem pat necenšas apgūt mūsu valsts valodu, tad nu atvainojiet… Muļķības! Ieslēdzas tāda kā neliela spītība. Nu jāizbeidz šī auklēšanās – nav mums Latvijā jārunā krieviski. Esmu pārliecināta, ka jebkura cita Eiropas valsts valoda mūsu bērniem nākotnē noderēs vairāk.”
Rīgas Angļu ģimnāzijas direktore Maija Kokare novērojusi, ka pieprasījums pēc krievu valodas apguves skolā ir nedaudz sarucis: “Iespējams, tas ir tādēļ, ka šogad piedāvājam mācīties arī franču valodu. Tas ir lēmums, kas saistīts ar situāciju Ukrainā.” Tomēr skolas direktore uzskata, ka pilnībā izslēgt krievu valodu no mācību satura gan nevajadzētu: “Valoda ir nošķirama no politiskās situācijas, un jebkura svešvaloda paver dažādas iespējas. Turklāt, tā kā skolās integrējas skolēni, kuru dzimtā valoda ir krievu, būtu nepamatoti nedot iespēju latviešu skolēniem iemācīties saprast valodu, kurā runā viņu vienaudži.” Kokare gan piebilst, ka gadījumā, ja tiktu lemts par liegumu skolās mācīt krievu valodu, skolai pietiktu resursu, lai nodrošinātu citu valodu apguvi visiem skolēniem.
Rīgā – lielāka valodu izvēle
Bet Pāvilostas pamatskolā gan kā otro svešvalodu māca tikai krievu valodu. Skolas direktore Aina Jakovļeva skaidro, ka citas svešvalodas nav iespējams piedāvāt tādēļ, ka trūkst valodu skolotāju, kā arī skolēnu skaits skolā nav pietiekami liels: “Nākotnē gan plānojam pāriet uz kādu Eiropas valodu, bet problēmas varētu sagādāt pedagogu piesaiste.”
Arī Bauskas novada skolas pedagogu pieejamību redz kā galveno problēmu gadījumā, ja nākotnē krievu valoda vairs nebūs otrās svešvalodas klāstā. Bauskas novada administrācijas Izglītības nodaļas speciālisti atzīst, ka lielākoties skolēni joprojām izvēlas apgūt tieši krievu valodu, taču dažās novada skolās, piemēram, Bauskas Valsts ģimnāzijā, Bauskas 2. vidusskolā, Iecavas vidusskolā, Pilsrundāles vidusskolā ir dota iespēja izvēlēties arī vācu valodu.
Neskatoties uz to, vairākums skolēnu tomēr mācās runāt krieviski, pamatojot, ka ar šo valodu ikdienā sastopas daudz vairāk un biežāk nekā ar vācu valodu. Izglītības nodaļas speciālisti uzsver: lai krievu valodas vietā varētu piedāvāt ko citu, ir nepieciešami pedagogi, kas to varētu mācīt skolēniem. Viņi atzīst – tā ir problēma. Ja tagad visās skolās pieņemtu lēmumu krievu valodu vairs nemācīt, būtu sarežģīti atrast skolotājus, ko likt vietā.
Cita aina, protams, ir galvaspilsētā. Rīgas skolās jauniešiem iespējams apgūt dažādas svešvalodas – arī vācu, franču, spāņu. Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes vispārējās izglītības skolu nodaļas vadītāja Anita Pēterkopa stāsta, ka krievu valodu Rīgā kā otro svešvalodu apgūst 28% skolēnu. Vācu valodu – 16% izglītojamo.
Tam seko pārējās svešvalodas: “Tātad krievu valodas izvēles procents pret kopējo skolēnu skaitu ir neliels.” Šobrīd gan vēl nav nosakāms, vai pieprasījums pēc šīs valodas sarūk – to varēs uzzināt pēc šā mācību gada, 2023. gadā, kad tiks apkopoti dati. Pēterkopa uzskata, ka atteikšanās no krievu valodas kā otrās svešvalodas apguves būtu jāvērtē: “Uzskatām, ja tādi lēmumi tiks pieņemti, tas ir jādara pakāpeniski, bet vēlamies uzsvērt, ka jebkura svešvaloda bagātina izglītojamo un dod iespēju iegūt plašākas zināšanas.”
Nākotnes plānos – pārslēgties pakāpeniski
Lai gan pēdējo mēnešu laikā arvien aktīvāk diskutējam par latviešu valodas nostiprināšanu un to, ka jāmazina krievu valodas ietekme un nozīme mūsu sabiedrībā, tā joprojām ieņem neadekvāti lielu lomu. Eksperti uzsver, ka ir jāpaiet laikam, lai varam runāt par konkrētām, redzamām izmaiņām. Tāpat šobrīd nav pilnībā skaidrs, vai jaunā valdība strādās pie tā, lai krievu valodu izslēgtu no mācību programmām, aizvietojot to ar kādu citu svešvalodu.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Komunikācijas nodaļas vecākā konsultante Inta Bērziņa piedāvā ieskatu kopainā: kā liecina IZM veiktā skolu anketēšana par valodu piedāvājumu, gandrīz pusē Latvijas skolu izvēles diemžēl nav – kā otro svešvalodu pamatā māca tikai krievu valodu: “Likumdošana, kas ir spēkā pašlaik, nenosaka skolām obligātu prasību kā otro svešvalodu piedāvāt kādu no Eiropas Savienības pamatvalodām. Faktiski tā var būt jebkura valoda. Standartā noteikts, ka otru svešvalodu izvēlas pati skola atkarībā no izglītības piedāvājuma un iestādes attīstības mērķiem. Pamatizglītībā otrā svešvaloda ir obligāta, un jaunajā izglītības standartā to sāk mācīt jau no 4. klases.”
Kas paredzēts nākotnē? Vai Valsts prezidenta ierosinājumam būs kāds reāls rezultāts? Bērziņa skaidro, ka ministrija izvērtē vairākas iespējas, un šobrīd ir sākta diskusija ar izglītības speciālistiem par priekšlikumu virzīt grozījumus noteikumos, nosakot, ka otrā svešvaloda, ko apgūst pamatizglītības posmā no 4. klases, būtu Eiropas Savienības vai starptautiskajos līgumos noteiktā valoda.
Plānotie grozījumi varētu stāties spēkā ar nākamo mācību gadu, vienlaikus nosakot pārejas periodu, lai skolas varētu atbilstoši nodrošināties ar pedagogiem: “Jāņem vērā, ka lielā daļā gadījumu vecāki savulaik ir izteikuši atbalstu tam, ka bērns kā otro svešvalodu apgūst tieši krievu valodu, tāpat arī daudzām skolām šāds variants šķitis pieņemams, tāpēc citu valodu skolotāji nemaz netika meklēti.
Jo tā tiešām ir katras skolas izvēle un atbildība – pedagogu, tajā skaitā, konkrētu svešvalodu, pedagogu piesaiste. Vienlaikus ir arī gadījumi, kad skola otrās svešvalodas izvēles iespējas ir piedāvājusi, bet to skolēnu, kuri izvēlas kādu citu valodu, nevis krievu, ir bijis pārāk maz, lai, piemēram, vācu valodas skolotājam nodrošinātu pilnas slodzes darbu.”
Situācija pasaulē otrās valodas izvēles gadījumos dažkārt tomēr spēlē savu lomu – saistībā ar karu Ukrainā gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan arī Valsts izglītības satura centrs saņem vēstules no bērnu vecākiem – ir sūdzības par to, ka krievu valodai kā otrajai svešvalodai skolās nav alternatīvu: “Ja vecāki šajās vēstulēs norāda konkrēto skolu, ministrija vērš iestādes uzmanību uz šādu faktu, mudinot meklēt iespējas paplašināt valodu izvēli.”
