Krievi tur gūstā vismaz pustūkstoti sieviešu. Tāpēc ukrainietes nogriež bizes un gatavojas atbrīvot savējos 86
Natalka Pozņaka-Homenko, “Zemessargs”, AS “Latvijas Mediji”
“Meitenes nogriež bizes”. Ar šādu nosaukumu 2018. gadā iznāca žurnālistes Jevgēņijas Podobnajas grāmata ar 25 stāstiem par meitenēm, kas 2014. gadā paņēma rokās ieročus, lai līdzās vīriem aizstāvētu dzimto zemi.
Grāmata pirmo reizi parādīja šī kara sievietes seju, tā saņēma augstāko Ukrainas literāro balvu – Tarasa Ševčenko vārdā nosaukto valsts prēmiju. Krievu–ukraiņu kara jaunais posms vēl simtiem ukraiņu sieviešu lika nomainīt augstpapēžu kurpes un elegantas kleitas pret zābakiem un formu.
Viņas kļuva ne tikai par pazīstamām paramediķēm vai sakarniecēm, bet arī snaiperēm, granātmetējām, artilēristēm. Beidzamie gadi parādījuši, ka karš ir nevis dzimuma, bet izvēles jautājums. Kas izdarīts par labu Ukrainai.
Te tikai trīs sieviešu stāsti no vairākiem simtiem, kas tagad aizstāv Ukrainu un Eiropu, aizturot ienaidnieku.
Marina Mološnaja
24 gadi, ģenerāļa Genādija Vorobjova vārdā nosauktās ģenerālštāba apsardzes 101. atsevišķās brigādes ierindniece.
Līdz karam viņai bija divas aizraušanās, kas noteica likteni: “Plast” (ukraiņu skautu organizācija) un žurnālistiska. “Plast” viņai iemācīja izdzīvošanu un patriotismu, žurnālistika atrašanos notikumu epicentrā ar iespēju ietekmēt situāciju. Pirms pusotra gada pārbrauca uz Mariupoli, strādāja populārā pilsētas izdevumā.
Krievijas pilna mēroga iebrukuma pirmajās dienās Marinu un viņas draugus ukraiņu specdienesti praktiski ar spēku izveda no pilsētas, jo proukrainiskiem aktīvistiem bija bīstami tur palikt. Kijivā Marina uzreiz pieteicās Teritoriālajā aizsardzībā, bet pēc mēneša uzsāka dienestu bruņotajos spēkos.
Viņa karsti vēlas atbrīvot pilsētu, ko īsā laikā bija iemīlējusi. “Mariupole man ir milzu sāpe un trauma uz visu dzīvi. Es joprojām nespēju aptvert, ka mūsdienu augsti attīstītajā sabiedrībā mēneša laikā var noslaucīt no zemes virsas milzīgu pilsētu, nogalinot tajā 30 tūkstošus mierīgo iedzīvotāju.
Tā bija elle zemes virsū, ko kauju laikā pieredzēja turienes iedzīvotāji. Daži mani draugi divu mēnešu laikā novecoja par 5–10 gadiem. Mana tante ar ģimeni izbrauca no turienes tikai pirms desmit dienām, bet es nespēju saņemties izjautāt viņu par visām pieredzētajām šausmām.
Baidos, ka man būs morāli sarežģīti dzirdēt, ko pārdzīvojuši mani tuvinieki. Viņu sāpes izjūtu kā savējās,” saka meitene.
Jūlija Pajevska
(segvārds Taira), 53 gadi, paramediķe, dibinājusi brīvprātīgo medicīnas evakuācijas vienību “Tairas eņģeļi”.
Ar Mariupoli saistīts vēl kādas sievietes, brīvprātīgās un paramediķes Tairas liktenis. Līdz karam Jūlija nodarbojās ar dizainu, keramiku, grafiku un reklāmu. Un vēl – viņai bija piektais aikido dans.
Vairāk nekā 20 gadus viņa trenēja bērnus un pusaudžus. Taču tas viss palika otrajā plānā 2013. gada 1. decembrī, kad Jūlija nokļuva sadursmes mutulī starp berkutiešiem un mierīgiem iedzīvotājiem, kurus bija saniknojusi ciniskā un nežēlīgā studentu piekaušana Neatkarības laukumā Kijivā dienu iepriekš. Tad viņa palīdzēja demonstrantiem, kas bija cietuši no “Berkuta” vardarbības.
Tā Jūlija kļuva par mediķi Neatkarības laukumā un taktiskās medicīnas treneri. Kad sākās karadarbība Donbasā, devas turp uz pirmajām līnijām, kur nodibināja brīvprātīgo medicīnas evakuācijas vienību, kas ieguva nosaukumu “Tairas eņģeļi”.
2018. gadā Taira sāka dienēt Ukrainas bruņotajos spēkos, taču pēc diviem gadiem veselības stāvokļa dēļ nācās atvaļināties – evakuējot ievainoto, viņa paklupa un salauza gūžas kaulu.
Neraugoties uz to, Taira turpināja palīdzēt kaujas vienībām, arī Mariupolē izvietotajām. Uz turieni viņa devās uzreiz pēc Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā – palīdzēt ievainotajiem, evakuēt mierīgos iedzīvotājus. 16. martā, cenšoties izvest no Mariupoles kārtējo ģimeni, Jūliju un viņas šoferi sagūstīja okupanti.
Trīs mēnešus, iespējams, pašus šausmīgākos viņas dzīvē, Taira pavadīja Doneckā, kur viņu spīdzināja, pakļaujot morālam un fiziskam pazemojumam, līdz Ukrainas pusei (pateicoties arī lielam ārvalstu atbalstam) izdevās vienoties par viņas apmaiņu. Kādreiz viņa pastāstīs par visu, bet pagaidām turpinās izmeklēšana.
Ārsti viņai pašreiz neatļauj atgriezties frontes pirmajās līnijās, un, kamēr turpinās rehabilitācija, viņa kopā ar kolēģiem no Lielbritānijas gatavojas dalībai “Warrior Games” (“Karavīru spēles”). Arī daudzveidīgi lobē ukraiņu karavīru atbrīvošanu no gūsta. Pēc viņas teiktā, krievu gūstā ir vairāk nekā pustūkstotis sieviešu vien.
Lesja Ļinova
45 gadi, kareive sapiere.
Arī Lesjas dzīvi krasi mainīja Maidans (ukrainiski – laukums; vieta Kijivas centrā, kur uzvarēja 2014. gada revolūcija). Veiksmīgā televīzijas darbiniece, režisore dokumentāliste pēkšņi pilnīgi citām acīm paskatījās uz savu valsti un sevi.
“Es sapratu, ka esmu ukrainiete tikai Maidanā, atrodoties liesmojošās pilsētas vidienē. Es fiziski sajutu, kā piedzimstu. Vienkārši šeit degošās ziemas laikā. Un tas bija sāpīgi,” viņa nesen rakstīja “Facebook”.
Notikumi tolaik attīstījās strauji: simts neapbruņoto cilvēku nošaušana Maidanā, kas vēlāk tika nosaukta par Debesu sotņu, prezidenta Viktora Janukoviča bēgšana, Krimas aneksija, karš Donbasā. Citos apstākļos viņa sen jau būtu frontē, taču tolaik viņa gaidīja savu ceturto bērnu.
Varja piedzima 2014. gada 9. maijā. Jau pēc dažām dienām Lesja atklāja savu atsevišķo fronti – sāka palīdzēt bēgļiem no Donbasa, kam karš bija atņēmis māju, darbu un stabilitātes sajūtu. Drīzumā viņa vadīja voluntieru centru Kijivā, Freolovskas ielā, kur bija vērsušies pēc palīdzības vairāk nekā 30 tūkstoši bēgļu. Varja faktiski uzauga šajā centrā. Lesjai palīdzēja divas viņas vecākās meitas, draugi un domubiedri.
Pēc trim gadiem centrs savu darbu bija izpildījis un pārformatizēja pienākumus. Lesja tolaik organizēja labdarības fondu “Savējie”, kas sāka nodarboties ar paliatīvo medicīnu, atbalstot vecus un ļoti slimus cilvēkus.
Koronavīrusa izplatības karstākajā laikā fonds kļuva par vienu no galvenajiem bezmaksas skābekļa koncentratoru izplatītājiem iedzīvotājiem. Jāņem vērā, ka 2020. gada augustā Lesja piekto reizi kļuva par māti – piedzima meitiņa Solomija.
24. februārī, sākoties lielajam karam ar Krieviju, Lesja pirmajās dienās pieteicās Teritoriālajā aizsardzībā. Šajā laikā viņai nācās pārdzīvot personīgu traģēdiju – kara pirmajā dienā viņa aizveda bērnus uz vasarnīcu starp Dimeru un Hostomeļu, bet pati atgriezās Kijivā, lai nodarbotos ar pienākumiem fondā. Vakarā bija paredzējusi braukt pie bērniem, atvest produktus, degvielu ģeneratoram.
Tas viņai neizdevās, jo līdz dienas beigām teritorija bija okupēta un uz divām nedēļām dēls kļuva par pusotru gadu vecās māsiņas māti un tēvu – mājā bez gaismas, ēdiena un sakariem ar ārpasauli.
To visu Lesja vēroja no Kijivas, nekādi nespēdama palīdzēt bērniem. Sevišķi sasprindzināta bija diena, kad bērni nolēma izkļūt no vasarnīcu ciematiņa apšaužu laikā bez garantijām palikt dzīviem – šīs evakuācijas laikā gāja bojā vietējais policists.
Viņi izgāja. Un satikās ar māti. Lesja nosūtīja bērnus uz drošu vietu un atgriezās dienestā. Parakstīja līgumu ar bruņotajiem spēkiem, kļūdama par kareivi sapieri vienā no armijas daļām. Vienlaikus viņa turpina darboties fondā “Savējie” un vākt līdzekļus armijai un atsevišķiem cilvēkiem.
Vissmagākās ciešanas sagādā prombūtne no bērniem. Taču citādi viņa nevar. Šim karam jābeidzas viņas paaudzes laikā. Lai bērni varētu dzīvot zem mierīgām debesīm valstī, kas uzvarējusi “krievu pasauli”. Tā ir viņas izvēle un viņas vieta šajā karā.
“2014. gadā vairākums ukraiņu varēja “izslēgt karu” kopā ar ziņu izlaidumu. Tagad to translē visā valstī, pa katru logu, katrā pagalmā. Pie mums vairs nav drošu vietu. Nav iespēju izlikties, ka nekas nenotiek. Nav jēgas runāt – “ko tad es, mazais cilvēciņš, no manis nekas nav atkarīgs”. Un nav tiesību apstāties. Vai nu mūsu valsts paliks kartē, vai nepaliks. Vai nu mūsu bērni būs brīvi, vai nebūs,” pārliecināta ir Lesja.
***
2021. gada decembrī pirms Krievijas pilna mēroga uzbrukuma Ukrainas bruņotajos spēkos dienēja vairāk nekā 57 tūkstoši sieviešu (22% personālsastāva). No tām 32 tūkstoši (vairāk nekā 12%) tieši piedalījās karadarbībā.
Pēc 24. februāra viņu skaits pieaudzis. To skaitā snaiperes, granātmetējas, tankistes, artilēristes, vadu un rotu komandieres… Daudzu dzīvību jau paņēmis šis karš. Starp viņām arī divas varones no grāmatas “Meitenes nogriež bizes” – Jana Červona un Irina Cvila.
