Sandra Kalniete: Krievijā pie varas turas, kamēr vien neiznes no Kremļa ar kājām pa priekšu 18
Kad dzirdēju, ka valdošās partijas “Vienotā Krievija” deputāte Valentīna Tereškova, pirmā sieviete kosmosā un tautas varone, ierosinājusi līdz ar jaunajiem konstitūcijas grozījumiem prezidenta pilnvaru termiņu uzskaiti sākt no jauna, kas faktiski paver iespēju Putinam būt pārvēlētam vēl uz diviem sešu gadu termiņiem, nodomāju, ka tas ir joks.
Taču tā ir nopietnība, jo Valsts dome šo priekšlikumu ir atbalstījusi jau trešajā un galējā lasījumā. Runa ir par skarbi autoritāru režīmu, par absolūti vertikālu varas koncentrāciju vienas personas rokās, kas tiek panākta, manipulējot ar Krievijas konstitūciju.
Man ir patiesi žēl krievu tautas, jo katrs, kurš šajā valstī tiek pie varas, pie tās turas, kamēr vien viņu neiznes no Kremļa ar kājām pa priekšu. Ja atmiņa neviļ, izņēmumi ir tikai trīs, proti, PSKP CK ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs, PSRS prezidents Mihails Gorbačovs un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins.
Šie līderi atstāja amatus, jo mainījās politiskā situācija, vai, piemēram, Jeļcins atkāpās no amata veselības problēmu dēļ.
Ja Putins turpinās valdīt Krievijā līdz pat 2036. gadam, tad viņa varas laikā būs izaugušas vairākas paaudzes, kurām, pirmkārt, ir “skalotas smadzenes” kopš 2008. gada iebrukuma Gruzijā un it īpaši pēc 2014. gada Krimas aneksijas un kara Ukrainā.
Otrkārt, tās nebūs pieredzējušas, kā demokrātija patiesībā funkcionē. Uzrunājot Krievijas parlamenta deputātus, Putins apgalvoja, ka Krievija ir pārāk “neaizsargāta” pret politiskām cīņām un rietumvalstu mēģinājumiem to “ierobežot”, lai viņš varētu atkāpties.
Prezidenta pienākums ir “garantēt stabilu valsts attīstību”, viņš teica, atkārtojot jau zināmo apgalvojumu, ka “mums ir bijis pietiekami daudz revolūciju”.
Izskatās, ka Putins iesaistījies sacensībā ar dažādiem bijušajiem un esošajiem pasaules diktatoriem, kuram izdosies ilgāk palikt pie varas. Patlaban Kremļa saimnieks prezidenta amatā ir pavadījis 16 gadus, vēl četrus gadus viņš pildīja Krievijas premjerministra pienākumus.
Apstiprinātie konstitūcijas grozījumi, ņemot vērā viņa daudzos pilnvaru termiņus, dod iespēju būt pie varas 36 gadus. Putins šajā jomā, šķiet, gatavojas būt rekordists. Viņš pārspēs Josifu Staļinu, kurš pie varas bija 31 gadu. Pārspēs Zimbabves prezidentu Robertu Mugabi, kurš valdīja 30 gadus.
Tomēr Putinam ir uz ko tiekties – Ivans Bargais Kremlī valdīja 37 gadus… Var jau būt, ka pēc 2036. gada Putinu, kuram tad jau būs 84 gadi, Valsts dome lūgs turpināt valdīt, kamēr viņš nosvin savu simto dzimšanas dienu. Tad nu gan Putins kļūtu par absolūto pasaules rekordistu starp “prezidentiem uz mūžu”.
Tomēr, ja runājam nopietni, tad starptautisko politiku gaida īpaši sarežģīti laiki, jo arī komunistiskajā Ķīnā apspriež nepieciešamību pēc stabila līdera ilgtermiņā. Tas var nozīmēt, ka pašreizējais prezidents Sji Dzjiņpins, kurš ir pie varas kopš 2012. gada, turpinās vadīt valsti līdz 2035. gadam.
Ķīna un Krievija ir divas lielvalstis ar globālu ietekmi un ambīcijām. Ķīna ir ekonomiskā lielvara, kas pēdējos gados ievērojami audzē savus militāros muskuļus un palielina savu politisko ietekmi Āzijā un Āfrikā. Savukārt Putina Krievija ir ekonomiski vāja valsts, kas ir pilnīgi atkarīga no naftas un gāzes cenām, un Kremlis šo atkarību kompensē ar agresīvu ideoloģiju un ar militārām avantūrām vairākos Eiropas kaimiņreģionos.
Šobrīd pasaules demokrātiskajām valstīm, īpaši lielākajām – ASV, Austrālijai, Indijai, kas arī ir viena no lielajām demokrātijām, – un, protams, Eiropas Savienībai ir vēsturisks pienākums saglabāt un stiprināt demokrātiju kā valsts politiskās pārvaldības formu pēc iespējas pilnīgākā, attīstītākā veidā.
Ja mēs skatāmies no Latvijas pozīcijām, mums ir robeža ar Krieviju. Tieši tāpēc mums ir ārkārtīgi svarīgi, lai NATO būtu spēcīga, saliedēta un rīcībspējīga aizsardzības organizācija. Tāpat mums ir būtiski, lai ES stiprinātu savu politisko vienotību un rīcībspēju, attīstītu savu ekonomisko potenciālu un militārās spējas.
Demokrātijas attīstība ir paaudžu jautājums, un vēsturiski Krievijā nav bijusi pat viena paaudze, kas būtu piedzīvojusi kaut vai konstitucionālo monarhiju. Krievu tauta no absolūtās monarhijas tūlīt pārcēlās uz totalitāro komunismu.
Tas īsais posms Jeļcina laikā ir bijis pārāk īss. Mēs paši zinām, cik spēcīgi Latvijā vēl pirms desmit gadiem skanēja aicinājumi pēc saimnieka. Latvijā mūsu atjaunotajai demokrātijai ir trīsdesmit gadu. Ja paskatās, kādas demokrātijas attīstības grūtības iezīmējas Čehijā, Polijā vai Ungārijā, domāju, ka Latvija var būt lepna par to, ko esam sasnieguši demokrātijas veidošanā.
Atšķirībā no ES centra valstīm Latvija un pārējās Baltijas valstis nekad nedrīkst atļauties riskantus politiskus eksperimentus ar populismu un radikālismu, kas mūs atsvešinātu no Eiropas kodola un apdraudētu valsts demokrātiju un, iespējams, pat pastāvēšanu.
Robežojoties ar Krieviju un Baltkrieviju, kurās valda autokrātiski režīmi, mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka mūsu tautai dalība Eiropas Savienībā un NATO ir mūsu valsts pastāvēšanas eksistenciāls jautājums. Tāpēc mūsu izvēlēm jābūt gudrām, izsvērtām un tālredzīgām.
