JAPĀŅU PIRTS – MIERAM UN LABSAJŪTAI 1
Daudzi pirtnieki uzskata, ka Japānas tradicionālās karsētavas nevajadzētu saukt par pirtīm, jo tās vairāk līdzinās ūdens baļļām, tomēr paši japāņi ir citādās domās. Pirmsākumi meklējami karsto avotu baseinos, tāpēc privātās pirts jeb furo uzbūve ir vienkārša – liels kubls, kas novietots virs krāsns. Tajā ir soliņš, kur apsēsties. Cilvēka ķermenis furo jāiegremdē vien līdz krūtīm, pārējā daļa karsējas ar siltajiem ūdens tvaikiem. Līdzās privātajām pirtīm Japānā plaši izplatītas ir arī publiskās pirtis, kas atšķiras vien ar nosaukumu – sento.
Nereti ūdenim tiek pievienoti dažādi sāļi, augi un aromatizēti pulveri, kas apmeklējumu padara patīkamāku un veselīgāku. Pēc pirts, lai atgūtu zaudēto mitrumu, tiek dzerta zaļā tēja.
Uzlecošās saules zeme ir mājvieta arī netradicionālu veidu pirtij: kriosaunai, infrasarkano staru pirtij un ciedru skaidu vannām.
Kriosaunā uz organismu iedarbojas slāpekļa tvaiki. Procedūras laikā cilvēks atrodas īpašā kamerā, ārpusē atstājot vien galvu.
Auksto tvaiku iedarbību mēdz saukt arī par šoka terapiju, jo temperatūra pazeminās līdz –160 °C.
Infrasarkanā pirts parasti ir neliela koka telpa, kuras būtiskākais elements ir speciāla lampa. Temperatūra tajā nepārsniedz 50 °C. Starojums ķermeni silda no iekšpuses.
Ciedru skaidu vannas ir nelielas, no koka veidotas padziļinātas guļvietas, kur ķermeni ierok sakarsētās ciedru skaidās, kas papildinātas ar dažādiem aromātiskiem un ārstnieciskiem augiem. Sviedri, kas izdalās procedūrā, iesūcas skaidās, pēc tās skaidas tiek izmestas. Šīs vannas mēdz kalpot kā papildu elements pēc publiskās vai privātās pirts apmeklējuma.
