LATVIEŠU PIRTS – SIRDIJ UN DVĒSELEI 1
Sarežģīti nosaukt vienu īsti latvisku pirts veidu – Baltijas jūras krastā dzīvojošie ļaudis cēluši dažādas karsētavas. Visbiežāk tās bijušas krievu tipa pirtis – koka celtnes ar lāvām, mūrētām krāsnīm un laukakmeņu krāvumiem, uz kuriem mest garu. Nereti bija sastopamas arī melnās jeb dūmu pirtis. Būtiski – Latvijas teritorijā visizplatītākās vienmēr (arī tagad) bijušas mitrā gaisa jeb slapjās pirtis. Gan latvieši, gan krievi vienlīdz svarīgas funkcijas vienmēr deleģējuši arī dažādu koku un augu slotām, taču atšķirībā no krievu pirts, kur katrs sevi pēris pats, latvieši šo pienākumu uzticējuši kādam līdzcilvēkam vai pirtniekam.
Dažādas pirts tradīcijas līdzās vēstures hronikām ierakstītas un izdziedātas arī neskaitāmās dainu rindās:
Es redzēju, veca māte
Launagā pirti kūra.
Dod, Dieviņ, veselību,
Tur būs man krista bērns.
Tīrības un siltuma dēļ pirts bijusi piemērotākā vieta dzemdībām. Astoņas dienas pēc tam, kad mazulis nācis pasaulē, māte un tuvākās sievas kopā ar mazo devušās pirtīžās. Šajā rituālā bērns mazgāts siltā dažādu zāļu vannā, apdziedāts un iesvētīts turpmākajam mūža gājumam. Tam sekojis neliels svētku mielasts ģimenes lokā.
