Krievu, somu, seno romiešu un citas pirtis… Ko var gūt dažādās pirtīs, skaidro pirtnieks 1
KRIEVU PIRTS – SVĒTKIEM UN DRAUDZĪBAI
Konsultants VIESTURS LUKA-INDĀNS, Saules pirts pirtnieks
Vārdu salikums “iet pirtī” pazīstams daudzām pasaules tautām. Tradīcijas atšķiras – kamēr latvietis mežmalā sien savu ideālo pirtsslotu, turks dodas labāko olīveļļas ziepju meklējumos. Lai neapjuktu pirts veidu klāstā, ielūkojies īsā, bet noderīgā dažādo karsētavu ceļvedī!
Krievu pirts pirmsākumi meklējami tās aukstākajā apgabalā – Sibīrijā. Siltuma avots ir krāsns ar izbūvētu dūmvadu un akmens krāvumu. Temperatūra tajā nereti tuvojas 100 °C, bet gaisa mitrums ir aptuveni 30%. Iekštelpas veidotas no koka. Atšķirībā no sausā gaisa pirtīm šeit tiek mests gars un izmantotas peramās slotiņas. Būtiski, ka apmeklētājs sevi per pats, bez pirtnieka palīdzības. Gluži kā filmā Likteņa ironija jeb Vieglu garu krievu pirts apmeklējumi biežāk saistīti ar svētkiem, izklaidi vai atpūtu, retāk ar higiēnas procedūrām. Atšķirībā no latviešiem, kam pirts saistās ar mieru, austrumu kaimiņi tur labprāt klāj greznus galdus, lieto alkoholu, dejo, klausās skaļu mūziku un bauda citas izpriecas.
Par vienu no slavenākajām krievu tradīcijām uzskata melno jeb dūmu pirti (ekspertu viedokļi ir atšķirīgi – vieni teic, ka šīs pirts vēsture tomēr saistīta ar Latviju). Tā savu nosaukumu ieguvusi saistībā ar pirmatnējo apsildi. Telpas vidū novietots akmeņu krāvums, kas tiek karsēts ar uguni zem tā, bet dūmi izplūst pa caurumiem griestos un sienās. Tāpēc telpā nosēžas sodrēji, laika gaitā padarot sienas melnas un piesūcinot ar dūmu aromātu. Kad uguns izdegusi un ogles izgrebtas, melnā pirts ir gatava uzņemt apmeklētājus. Atklāta liesma ļauj akmeņiem sasniegt augstu temperatūru, tāpēc, uzmetot garu, tas padodas viegls un patīkams. No tā arī cēlies teiciens: “Vieglu garu!”
