Agris Liepiņš: “Krievu puļķis” jeb beigsim to dēvēt par uzvaras pieminekli! 87
Tā saucamo uzvaras pieminekli Pārdaugavā mēs, visticamāk, tik drīz nenojauksim. Tāpēc laiku nešķiedīsim velti, bet domāsim, kā ikdienas dzīvē demonstrēt savu attieksmi pret monumentu. Pirmkārt, beigsim to publiskajā telpā dēvēt par uzvaras pieminekli. Šo nosaukumu deva sveša vara, un, to lietojot, mēs, paši to negribot, dancojam pēc svešas stabules. Iesim citu ceļu. Viens no jaukākajiem attieksmes demonstrēšanas veidiem ir iesauku došana. Renesanses laikā kāds itāļu arhitekts uzcēla divus dvīņu torņus. Pēc neilga laika tie, līdzīgi slavenajam Pizas tornim, sasvērās katrs uz savu pusi. Asprātīgie itāļi torņus sāka dēvēt par arhitekta ēzeļa ausīm.
Trāpīga iesauka ar laiku folklorizējas, to lietojot, pacilāts top mūsu rudens lietavās samirkušais gars. Iesaukas var būt ļaunas un dzēlīgas, pat rupjas un aizvainojošas, bet jaukākās savā būtībā ir labestīgas un tautas veselīgā humora caurstrāvotas. Par provi – Pirmā pasaules kara laikā vācu okupētajā Rīgas centrā uzstādīja vērmahta karavīra statuju. Kara apstākļos, darbojoties kara laika likumiem, to nojaukt varētu vien pašnāvnieks. Neprātis saņemtu lodi turpat blakus esošajos parka apstādījumos. Vai tāpēc latvieši raudāja? Nekā nebija – viņi zaldātam deva skaistu iesauku: koka Fricis. Iesauka pilna tautas humora un dzēlības, to izsakot, cauri spraucas ironijas velniņš. Padomju gados pie savas iesaukas tika arī vanšu tilts. Toreizējais kompartijas vadītājs Augusts Voss ļoti steidzināja tilta nodošanu un neņēma vērā pilsētas būvnieku iebildumus. Tauta Augusta komunistiskos pūliņus novērtēja, nodēvējot tiltu par Vosa arfu.
Veiksmīgākās iesaukas nav literātu sacerētas, tās organiski izaug no tautas mutvārdu daiļrades dzīlēm, un vēlāk neviens nevar nosaukt spārnotā izteiciena autoru. Bet iesauka pārdzīvo savu laiku un līdzīgi tautasdziesmai saglabājas tautas atmiņā vairākās paaudzēs. Līdz ar to saglabājas arī tautas paustā attieksme.
Arī Latvijas valsts okupāciju slavinošais piemineklis ir pelnījis tautas dotu iesauku. Kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka bezgala apgrūtinoši ir visu laiku mocīties, meklējot puslīdz pieņemamu apzīmējumu šim tēlniecības darbam. Histēriskie pārmetumi par sabiedrības šķelšanu ir nekorekti un aicina pēc iespējas ilgāk saglabāt duālu, līdz galam neizrunātu un pusvārdos iesprūdušu stāvokli. Reizi par visām reizēm mums taču jāvienojas attieksmē pret valsts okupāciju! Šai attieksmei jābūt skaidri saprotamai visiem Latvijā dzīvojošajiem – kā pamattautai latviešiem, tā mazākumtautībām. Pretējā gadījumā mūždien jāmeklē kādi mākslīgi samocīti sinonīmi. Par uzvaras pieminekli dēvēt mēle negrozās, par monumentu atbrīvotājiem vēl jo mazāk. Varētu izlīdzēties ar veco laiku gudrību – nesaukt velnu vārdā. Tas tur, kas tur rēgojas, un tamlīdzīgi.
Sarkanarmijai ienākot Latvijā, krievu karavīriem galvā bija dīvainas cepures ar puļķīšiem – bud-jonovkas. Tolaik latviešu vidū klejoja populārs pantiņš – augšā puļķītis, apakšā muļķītis. Varbūt to tur Pārdaugavā varētu iesaukt par “krievu puļķi”?
