Māris Antonevičs: “Krievu pasaules” ietekmele un pārējie 42
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Es gribu mieru, es negribu karu. Un es nekādos apstākļos nesūtītu mūsu bērnus un mūsu sieviešu bērnus karā.” Šī Čehijas prezidenta kandidāta, bijušā premjerministra, miljardiera Andreja Babiša atbilde uz jautājumu par to, vai jāsūta čehu karavīri palīgā Baltijas valstīm vai Polijai, ja tām uzbruktu Krievija, izsaukusi pamatīgu viļņošanos.
Pirmkārt jau pašā Čehijā, kur pašreizējais ārlietu ministrs Jans Lipavskis pat uzskatījis par nepieciešamu publicēt ierakstu tviterī latviešu valodā, lai uzsvērtu: “Čehi ir apņēmušies aizstāvēt Alianses austrumu spārna sabiedrotā brīvību un suverenitāti. Mūsu karavīru ilgtermiņa klātbūtne Alianses misijā tieši Latvijā to skaidri pierāda. Jūsu brīvība ir mūsu brīvība.” Līdzīga satura paziņojumus viņš publicēja arī poļu, igauņu un lietuviešu valodā.
Tēma patiesībā ir veca, un jo īpaši kopš 2014. gada ļoti aktīvi tikusi apspriesta dažādās platformās, iegūstot pat neformālu apzīmējumu “Narvas dilemma”.
Tieši šī Igaunijas pilsēta pie Krievijas robežas dažādās diskusijās un publikācijās nereti parādījās kā teorētisks piemērs, izvirzot jautājumu – ja tur kādu dienu pēkšņi uzrastos krievu militāristi, vai NATO valstis būtu gatavas sūtīt savus spēkus aizstāvēt Igauniju?
Ja vēlamies vēl tiešāk – vai Rietumu valstu karavīri būtu gatavi krist par (kaut kādu tur) Narvu? Un vai Putinam nevarētu rasties vilinājums to pārbaudīt, it īpaši, ja, kā tagad parāda Ukraina, daži tūkstoši vai pat desmit tūkstoši zaudētu krievu karavīru režīmam vispār nav nekāda vērtība?
Tomēr līdz 2022. gadam šīs diskusijas bija vairāk teorētiskas. To ietvaros nebija nekas nepiedienīgs atzīt, ka varbūt Rietumi tam vēl līdz galam nav gatavi apspriest dažādus argumentus un scenārijus. Šobrīd viss ir mainījies – pašlaik tās nav pārdomas, bet gan politiska pozīcija. Un Babišs ar savu atklāsmi sevi ir konkrēti iezīmējis.
Varētu jau sašust par viena populistiska čehu politiķa paziņojumiem, kas ir pretrunā NATO līgumam un arī pārsteidz ar tuvredzību, jo Krievijas uzbrukuma gadījumā Baltijas valstis un Polija nebūtu pēdējā robeža (1968. gads jau aizmirsies?), tomēr labāk vispirms tikt skaidrībā pašiem ar saviem kangariem un pretinieka aģentiem.
Šonedēļ uzmanības centrā nonākusi Saeimas deputātes Glorijas Grevcovas (“Stabilitātei”) videouzruna ar nicinošām piezīmēm par Okupācijas muzeju, no kā skaidri nolasāma viņas un atbalstītāju attieksme. Grevcova, runājot par muzeju, izmanto apzīmējumu “tā sauktā” okupācija.
Ja kāds vēl nezina, tad šī nelielā piebilde “tā sauktā” ir obligāts priekšvārds, ja par Baltijas valstu okupāciju kaut ko saka Krievijas politiķi vai propagandisti.
Tam automātiski jādemonstrē pozīcija, ka runātājs pats okupāciju neatzīst, turklāt vēlams to darīt izsmejošā, nicinošā tonī. Grevcova šo punktu izpilda ļoti precīzi. Arī viss pārējais teiktais, ka muzejā tiekot stāstīta “paralēlā vēsture” un ka apmeklētāji tiekot muļķoti, to apstiprina.
Tiem, kas noskatījušies šo video, nav nekādu šaubu, kas te tiek vēstīts, tāpēc vēlākie deputātes skaidrojumi, ka viņa tikai gribējusi norādīt uz kaut kādām neprecīzām bildēm izstādē, nav ņemami par pilnu.
Kas vispār ir šī Grevcova? Parasti šādu personu apzīmēšanai tiek izmantots vārds “influencere” vai latviskajā versijā – “ietekmele”. Persona, kas ar dažādiem paņēmieniem cenšas iegūt pēc iespējas lielāku popularitāti interneta sociālajos tīklos, lai no tā vēlāk gūtu kādu labumu.
Klasiski tā ir peļņa no produktu reklamēšanas, bet Glorijas gadījumā atpazīstamība ir palīdzējusi kļūt par parlamenta deputāti.
Ja parasti influenceri sev piesaista uzmanību ar savu izskatu vai interesantu aizraušanos, tad Glorijai tie ir saturiski primitīvi, taču politiski spilgti iekrāsoti paziņojumi.
Viņa translē to, pēc kā ir pieprasījums, pelnot tīkšķus, atsauksmes, sekotājus un visus citus virtuālās pasaules labumus. Patiesībā visa “Stabilitātei” ir tāda “TikTok” frakcija, jo tieši šajā sociālajā tīklā viņi plūc savus augļus, tomēr “krievu pasaules” ietekmele Grevcova šajā vidē ir īpaša “zvaigzne”, kurai klāt nestāv pat partijas vadītājs Aleksejs Rosļikovs.
Daži Grevcovu jau paguvuši nodēvēt par jauno Ždanoku. Iespējams, taču Ždanokai cīņa pret Latvijas neatkarību bijusi ideja, Grevcovai tā pašlaik ir tikai forma.
Taču, kas īpaši jāuzsver – šiem vēstījumiem abos gadījumos ir tik daudz piekritēju, lai ar tiem nodrošinātu deputāta vietu gan Eiropas Parlamentā, gan Saeimā.
Mums nevajag lolot ilūzijas par to, kā šie cilvēki uzvestos, ja te parādītos krievu tanki
. Un arī lietot vārdu “integrācija” attiecībā uz viņiem vairs nav nekādas vajadzības.
