Krievu medijiem Latvijā ir atvēlēta sava loma, un viņi to pilda 0
Iedomājieties situāciju – laukumā spēlē futbolu, bet skatītāji dzer nervu zāles, ķer pie sirds un kreņķējas, jo spēlētāji nemet bumbu grozā. Pilnīgi velti – futbolu nespēlē pēc basketbola noteikumiem. Mēs uztraucamies, ja Latvijā iznākošā krievu prese kārtējo reizi apmelojusi Latviju.
Metamies pierādīt, ka vēstures fakti ir sagrozīti un tendenciozi pasniegti, liekam pretī atzītu vēsturnieku publikācijas, saucam pēc objektivitātes un apelējam pie veselā saprāta. Krievu presei no tā ne silts, ne auksts. Laikrakstu “Čas” un Pirmo Baltijas kanālu vēsture neinteresē. Krievu masu mediju uzdevums Latvijā ir nodarboties ar propagandu.
Propaganda pēc definīcijas nepēta vēsturisko patiesību, tai ir pilnīgi citi uzdevumi. Propaganda ir noteiktas informācijas sistemātiska izplatīšana nolūkā ar pārliecināšanu iegūt piekritējus un pamudināt cilvēkus uz noteiktu rīcību. Vienkāršā valodā runājot – tā ir smadzeņu skalošana. Krievija šajā jomā ir uzkrājusi nenovērtējamu pieredzi daudzu gadu garumā, domas apstrādāšanai kaimiņu lielvara naudu nežēloja un līdz pat šai dienai nežēlo. Latvijas valsts budžets nobāl šo resursu priekšā. Krievija ir milzīga valsts ar ļoti sazarotām interesēm, mūsu zemē iznākošajiem krievu medijiem tiek atvēlēta pavisam neliela summiņa, bet viņiem, cik var noprast, ar to pietiek. Savu Maskavas propagandistu lomiņu pilda ļoti godprātīgi. Ja vajadzēs izbazūnēt, ka latvieši Vērmahta karavīru vajadzībām nolējuši baltkrievu bērniem asinis, – izbazūnēs un fotoizstādīti no Maskavas atvedīs.
Ja vajadzēs paziņot, ka krievi Latvijā atrodas vergu stāvoklī un viņiem neļauj kopā ar latviešiem sēdēt sabiedriskajā transportā, – paziņos, pat aci nepamirkšķinot. Jo tā strādā propaganda, vienalga – Gebelsa, Staļina vai Gapoņenko smadzeņu skalojamās mašīnas.
Daudz interesantāka ir Latvijas krievu reakcija uz propagandu. Krievi gan žēlojas, ka latvieši viņiem neuzticas, bet vai daudz ir krievu, kuri publiski paziņotu – man nāk vēmiens, klausoties, ka mani tautieši Latvijā atrodas “nēģeru stāvoklī”. Man riebjas dzirdēt melus – krievi šeit tiek pazemoti un viņiem neļauj parkā sēdēt uz soliņa līdzās pamatnācijas pārstāvjiem. Esmu šīs zemes patriots, ar šo valsti vēlos saistīt savu dzīvi un nepieļaušu, ka viņu apmētā dubļiem. Vienu reizi krievu studentu korporācijas prezidents izteica līdzīgas domas. Turpretī Rīgas mērs Ušakovs runā par sabradāto krievu cilvēku pašcieņu, Marina Kosteņecka – par krievu “apspļaudīšanu” divdesmit gadu garumā.
Prātā nāk vecticībnieku ģimene Jēkabpils rajonā vēl tālajos padomju gados. Vecticībnieki Latvijā ieradās, bēgot no Pētera Pirmā represijām. Dzīvoja viņi noslēgtās kopienās. Ivans slikti runāja latviski un sabiedrībā kautrējās to darīt. Latviešu mēle viņam atraisījās, kad nedaudz iebaudīja sīvo. Tad viņš skaidrā latviešu valodā stāstīja sava vectēva novēlējumu – atceries, mazdēls, ka latvieši savulaik mūsu senčiem deva pajumti un ļāva saglabāt dzīvību.
