“”Krievu laikos” igauņi tēloja, ka nesaprot krievu valodu…” Tallinā dzīvojoša latviete salīdzina abu valstu attieksmi pret krievu valodu un norāda, ka igauņiem piemīt vairāk veselā saprātā 0
Pēdējā laikā viena no tēmām, kas izsaukusi ne mazums diskusiju publiskajā vidē, ir valoda. Cik daudz Latvijā pieļaujams izmantot krievu valodu, cik citas valodas? Par to lauzts ne mazums šķēpu. Saņēmām kādu interesantu vēstuli no latvietes, kura jau vairākus gadus dzīvo Tallinā. Viņa padalījās ar tur novēroto attieksmi pret valodu, kā arī savu komentāru par šo tēmu. Ieskatāmies Maijas viedoklī!
Maija atzīst, ka viņu jau labu laiku mulsina, kas šobrīd notiek Latvijā attiecībā uz krievu valodu. Turpinājumā viņas pārdomas.
“Kaut gan igauņi salīdzinājumā ar latviešiem šai ziņā tradicionāli tiek uzskatīti par daudz nepiekāpīgākiem, Tallinā jebkurā medicīnas centrā, slimnīcā, restorānā, bārā, benzīntankā un veikalā, nemaz nerunājot par migrācijas lietu pārvaldi, policijas iecirkņiem un citām municipalitātes iestādēm, jebkurš apmeklētājs tiek pieklājīgi apkalpots ne tikai igauņu, bet arī angļu vai krievu valodā. Arī bankomātos un veikalu pašapkalpošanās kasēs uzraksti ir igauņu, angļu un krievu valodā, bet, piemēram, diennakts lielveikalā “Prisma” – vēl arī somu valodā.
Ir vēl kāda liela atšķirība starp Tallinu un Rīgu: šeit nekur neredz Ukrainas karogus vai kādus Ukrainas karoga krāsās izgaismotus namus vai citus objektus. Piezīmēšu, ka gandrīz divu gadu laikā, kopš pastāvīgi dzīvoju Tallinā, es arī nevienai automašīnai aiz stikla neesmu redzējusi karodziņu, kas demonstratīvi apliecinātu piederību vai atbalstu kādai konkrētai valstij. Ap Jāņu laiku te gan bija tāds kuriozs, ka vienu rītu pie mūsu dzīvojamo namu kompleksa autostāvvietas stāvēja un smēķēja Krievijas karoga krāsas šortos ģērbies vīrietis – pilnīgi nepārprotami pie kāda vietējā iedzīvotāja atbraucis ciemiņš. Neviens no vietējiem neko neteica, tikai smaidot uz viņu noskatījās un viens jauns igaunis no mūsu mājas igauņiem raksturīgajā humorā ļoti pieklājīgi, ļoti lauzītā krievu valodā apvaicājās, vai drīkst šo vīrieti nofotografēt. Tas bija uzjautrinoši.
Šeit nav arī melnīgsnēju “Bolt” un “Wolt” kurjeru – ēdienus vienmēr piegādā igauniski, bez akcenta runājoši kurjeri, kuri pārsvarā brauc ar personiskajām automašīnām.
Šīs uzkrītošās atšķirības starp Rīgu un Tallinu rada sajūtu, ka igauņiem kā nācijai piemīt vairāk veselā saprāta nekā latviešiem, kuriem, šķiet, ir nelabojama tendence mesties no viena grāvja otrā, turklāt bez jebkādas konsekvences. Jo kāpēc angļu valoda Latvijā ir vēlama, bet krievu valoda – izskaužama visos iespējamos veidos, nonākot pat līdz – atvainojos par skarbumu – provinciālai aprobežotībai? Kāpēc atkal un atkal publiskajā telpā paralēli niknai krievu valodas apkarošanai parādās iniciatīvas pasākumus rīkot un pat uzrakstus veidot arī ukraiņu valodā? Un kāpēc angļu – un nevis valsts valodu – Latvijā var izmantot “Bolt” un “Wolt” “studenti”? Ja reiz Latvijā tik stingri tiek ievērots valsts valodas likums, tam taču jāattiecas uz visiem.
Nav noslēpums, ka “krievu laikos” igauņi spītīgi tēloja, ka nesaprot krievu valodu, un līdz ar to Igaunijā dzīvojošie citu tautu pārstāvji bija spiesti iemācīties igauņu valodu. Tādējādi nacionālās valodas saglabāšanas mehānisms Igaunijā darbojās – un vēl aizvien darbojas – daudz efektīvāk nekā Latvijā, kur jebkurā kolektīvā, pat ja tikai viens tā loceklis bija krieviski runājošs, arī visi latvieši pārgāja uz krievu valodu.
Šobrīd Igaunijā situācija ar igauņu valodu un tās lietošanu ir nostabilizējusies tā, ka nekādi jauni un ekstrēmi igauņu valodas aizsargmehānismi nav vajadzīgi. Tas Igaunijai ļauj būt rietumnieciski tolerantai pret citām nācijām, neiekrītot galējībās, kas Latvijā attiecībā uz krievu valodu šobrīd robežojas jau ar klaju nacionālismu.
Ņemot vērā pasaules visai nestabilo politisko situāciju, kā arī to, ka Latvijā ir diezgan daudz krievu tautības pilsoņu un Krievija ir Latvijas kaimiņzeme, uzkrītoši demonstratīvā vēršanās pret krievu valodu man šķiet ļoti tuvredzīga un Latvijas sabiedrību sašķeļoša – gandrīz vai rodas iespaids, ka latvieši dara visu, lai paši sev iešautu kājā.”
