Franks Gordons: Putins ārdās Sīrijā un kurina kara histēriju savā zemē 36
“A Russian bear in the neighborhood” – šis virsraksts izpletās pāri visai lappusei Telavivas laikraksta “Ha’aretz” angliskajā izdevumā. Ar “neighborhood” te domāts Tuvo Austrumu reģions. Un šo metaforu pēc būtības latviskojot, virsraksts būtu lasāms tā: “Krievu lācis pagalmā!”
“Ha’aretz” raksta autors ir šīs arī ārpus Izraēlas ar interesi lasītās avīzes vadošais apskatnieks Amoss Harels. Viņš uzsver: “Kopīgais uzbrukums, ko uzsāka Krievijas un Sīrijas režīma kara aviācija, tika plānots kā kara noziegums, krasi pārkāpjot starptautiskās tiesības. Krievijas spēki un Asada kara aviācija tīšuprāt par mērķiem izraudzījās slimnīcas, ambulances, glābēju grupas, ūdens filtrēšanas ierīces un cilvēkus, kas stāv rindā pie maizes ceptuvēm.”
Harels raksta, ka šīs barbariskās rīcības mērķis ir nokausēt iedzīvotājus un “radīt klejojošas bēgļu masas”. Ja bēgļi joprojām plūdīs uz Eiropu un graus stabilitāti Eiropas Savienības dalībvalstīs, tas Putinam būs svarīgs sasniegums. Taču Izraēlas vadība Alepo traģēdiju “apiet ar klusēšanu”. Politiskās un diplomātiskās bremzes var saprast, raksta žurnālists, “galu galā tas nebija Netanjahu, kas ielūdza krievu lāci pagalmā, un viņam jābūt piesardzīgam, kad tas lācis ir tepat blakus, bet tā ir morāli apšaubāma klusēšana, īpaši, ņemot vērā atmiņas par holokaustu”.
Kamēr krievu lācis ārdās Sīrijā, Putins kurina kara histēriju savā zemē, liekot Krievijas iedzīvotājiem aizmirst ekonomisko lejupslīdi un iedvest tiem “varoņgaru”. Sak, dzimtene briesmās kā toreiz… Lai izrādītos paša zemes ļaudīm, Putins dusmās par Amerikas “rusofobisko politiku” atcēla kādu diezgan otršķirīgu vienošanos ar ASV par plutoniju un izvirzīja Amerikai visai strupu un nekaunīgu ultimātu: ja amerikāņi vēlas sadarboties ar Krieviju, esot jāatceļ visas pret Krieviju vērstās sankcijas, jāatlīdzina zaudējumi, ko Krievija cietusi un, galvenais, vajag samazināt ASV militāro infrastruktūru un amerikāņu karaspēka kontingentus valstīs, kas iestājušās NATO aliansē pēc 2000. gada 1. septembra. Tas bija apzināti brutāls ultimāts, ieturēts nacistiskās Lielvācijas stilā, lai neteiktu vairāk. Nolūks bija demonstratīvs: rādīt pigu, rādīt dūri.
No otras puses – par pļauku Putinam jāuzskata tas, ka viņam bija jāatceļ iecerētā oficiālā vizīte Francijā. Jau iepriekš Francijas prezidents Olands, sašutis par “krievu lāča” ārdīšanos Sīrijā, lika saprast, ka apšauba šīs vizītes lietderību “pašreizējā momentā”. Putins savukārt saistīja savu vizīti ar noteikumu, ka Olands kopā ar viņu svinīgi atklās Parīzes vidū – iepretim Francijas ārlietu ministrijai – grandiozo Krievu kultūras centru ar zeltītu pareizticīgās baznīciņas kupolu, plašām izstāžu un konferenču telpām (un noklausīšanās ierīcēm…). Kad Olands atteicās šādi demonstrēt franču–krievu draudzību, vizīte tika atcelta.
Maskavā un Damaskā paziņots, ka Sīrija “uz visiem laikiem” un par brīvu atdod Krievijas rīcībā kara aviācijas bāzi Vidusjūras piekrastes joslā. Putinam apetīte uz bāzēm ārvalstīs pieaugusi, un viņš griezās pie formāli vēl komunistiskās Vjetnamas valdības: vai Krievija nevarētu atgūt stratēģiski svarīgo Kamranas kara ostu, kas līdz PSRS sabrukumam bija padomju Klusā okeāna flotes rīcībā? Atbilde bija noraidoša: neatkarīgā Vjetnama nepiešķir nekādas bāzes nevienai ārvalstij!
Tā kā Nobela miera prēmija Putinam pagāja secen, viņam nākas apmierināties ar “Hugo Čavesa prēmiju par mieru un tautu suverenitāti”, ko viņam piešķīra Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro.
