“Kāds krievu klasiķiem sakars ar to, kas notiek pašlaik? Viens no Krievijas stratēģiskajiem ieročiem ir arī kultūra 25
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā gadā, uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, daudzos pasaules koncertnamos, operteātros un izstāžu zālēs ierastais Krievijas kultūras eksports gandrīz apstājās. “Latvijas Avīze” noskaidroja – kāda ar to ir situācija šobrīd?
Sabiedrībā ir plaši izskanējis Ogres mēra Egila Helmaņa (Nacionālā apvienība) mēģinājums rīkot sankcijām pakļautā krievu oligarha Pjotra Avena porcelāna kolekcijas izstādi Ogres vēstures un mākslas muzejā.
Zinām, ka ar Krieviju joprojām sadarbojas režisors Vladislavs Nastavševs, ka Jaunā Rīgas teātra štatā ir pieņemta pretrunīgi vērtētā Krievijas aktrise Čulpana Hamatova, kuru, lai gan viņa ir paudusi nosodījumu karam, 2014. gadā paustās pretējās nostājas dēļ mēdz dēvēt arī par “Kremļa dzeguzi”.
Latvijas Kultūras ministrija jau dažas dienas pēc kara sākuma lauza 2002. gadā parakstīto Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Krievijas Federācijas Kultūras ministrijas vienošanos par sadarbību kultūrā, turklāt ministrs Nauris Puntulis uzsvēra, ka jebkura mākslinieka, kurš atbalsta Krievijas realizēto agresiju Ukrainā, darbība Latvijā ir amorāla un nepieļaujama.
Kultūra – stratēģisks ierocis
Jāņem vērā, ka arī kultūra ir viens no Krievijas stratēģiskajiem ieročiem.
Piemēram, laikraksts “Financial Times” tūlīt pēc kara sākuma ziņoja, ka jau 26. februārī Londonas Karaliskā opera atcēla Maskavas Lielā teātra baleta trupas viesizrādes, tāpat dažas dienas vēlāk Nīderlandē un Londonā sadarbību ar Krievijas Valsts mākslas muzeju Ermitāžu Pēterburgā pārtrauca Lielbritānijas un Nīderlandes Ermitāžas fondi, turklāt Amsterdamā tika slēgta izstāde “Krievu avangards: revolūcija mākslā”.
Savukārt Velsā Kārdifas filharmonijas orķestris no sava repertuāra izņēma krievu komponista Čaikovska darbus, nodēvējot par nepiemērotu “1812. gada” svinīgo uvertīru, kurā godināta krievu armijas uzvara, kā arī 2. simfonijas atskaņošanu.
Interesanti, ka mainījās arī mākslas darbu nosaukumi, piemēram, Nacionālā galerija Londonā, atsaucoties iebildumiem gan sociālajos tīklos, gan pēc mākslinieku ierosinājumiem, mainīja franču mākslinieka Edgara Degā gleznas “Krievu dejotāji” nosaukumu.
Pēc rūpīgākas apskates muzeja eksperti secinājuši, ka attēlotie dejotāji tērpušies ukraiņu tradicionālajos tautas tērpos, un, godinot mākslas darba patiesos modeļus, gleznas oficiālais nosaukums ir “Ukraiņu dejotāji”.
“Mākslas darbi – kā Krievijas karogs”
Mihails Piotrovskis, Pēterburgas Ermitāžas muzeja direktors, pagājušajā vasarā intervijā Krievijas valdības oficiālajā avīzē “Rossiyskaya Gazeta” uzsvēra, ka gan Ermitāžas viesizstāžu, gan visas pārējās Krievijas mākslas izstāžu virsuzdevums Eiropā un visā pārējā pasaulē ir “būt daļai no stratēģiskajiem ieročiem”.
Runājot par iepriekšējos gados notikušajām krievu mākslas izstādēm Eiropas izstāžu namos, kā galveno rezultātu Piotrovskis pieminēja, ka “mākslas darbi ir kā Krievijas karogs, kurš plīvo virs Buloņas meža Parīzē”. Pats par sevi viņš teica – “esmu imperiālists un militārists”.
Pagājušā gada vasarā intervijā “Latvijas Avīzei” Ukrainas mūzikas grupas “DahkaBrakha” dibinātājs un iedvesmotājs režisors Vladislavs Troickijs pauda: “Tos, kuri atbalsta krievu pasaules mītu, īpaši daudz var sastapt starp kultūras darbiniekiem. Viņi ir tie, kuri palīdzēja organizēt un iekārtot mākslas izstādes, koncertus, baleta uzvedumus un teātru viesizrādes.
No vienas puses, viss bija brīnišķīgi – atbrauca Lielais teātris, atbrauca Ermitāžas izstāde, lepnums un prieks. Valsts iestāde “Rossatrudņičestvo” šajā procesā ieguldīja milzīgus finansiālos līdzekļus, visā pasaulē ļoti daudzi kultūras cilvēki no šīs organizācijas saņēmuši naudu. Kuratori, mākslinieki, zinātnieki, žurnālisti – visi bijuši daļa no šīs sistēmas “specoperācijas”.
Vēlreiz atkārtošu – Krievijas mākslas izstāžu virsuzdevums Eiropā un pārējā pasaulē ir būt daļai no stratēģiskajiem ieročiem.
Tagad viņiem grūti pateikt – biju muļķis, biju negodīgs, tas ir iemesls, kāpēc tik daudzi vēl joprojām aizstāv krievu kultūru, sakot – tā taču ir mūsu kultūras daļa, tā mums jāglabā. Tie ir samezgloti stāsti, un jau kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem Krievijas drošības dienesta algotņi šo situāciju izmanto ļoti viltīgi.”
Aizmirst Čaikovski?
Kāda situācija ir tagad, gadu pēc pilna mēroga kara sākuma?
Pagājušā gada decembrī Ukrainas kultūras ministrs Oleksandrs Tkačenko aicināja Ukrainas draugus un sabiedrotos boikotēt krievu kultūru.
“Mēs nerunājam par komponista Čaikovska aizmiršanu, bet aicinu pārtraukt atskaņot komponista skaņdarbus līdz brīdim, kad Krievija pārtrauks savu asiņaino iebrukumu,” mudināja Tkačenko, uzsverot Ukrainas pieminekļu, mākslas darbu un muzeju izlaupīšanu un vēsturisko ēku iznīcināšanu.
Janvārī Lietuvas Nacionālais operas un baleta teātris savā mājaslapā paziņoja, ka no šīs sezonas repertuāra izņēmis krievu komponistu darbus, piemēram, februārī plānotās Sergeja Prokofjeva baleta “Romeo un Džuljeta” izrādes vietā skatītāji redzēs baleta izrādi par vienu no Lietuvas vēstures stāstiem “Barbora Radvilaite”.
“Atvainojamies skatītājiem, kuri iepriekš iegādājušies biļetes uz vienu baleta izrādi, bet ierodoties redzēs citu. Tomēr teātra vadība nolēmusi ievērot Kultūras ministrijas ieteikumu un uz laiku līdz pat karadarbības beigām Ukrainā atturēties no krievu autoru darbu publiskas atskaņošanas, jo Krievijas kultūra pārāk cieši saistīta ar šīs valsts agresīvo politiku,” paziņojusi teātra mākslinieciskās darbības nodaļas vadītāja Jurgita Skiotite-Norvaisiene.
Jau agrāk Lietuvas kultūras ministrs Simons Kairis bija uzsvēris, ka valstij nav gan jākļūst par Krievijas režīmam līdzīgu cenzoru, kas aizliedz noteiktus darbus. “Cilvēkiem un iestādēm pašām jāpieņem lēmums par to, cik pieņemama ir krievu kultūra.”
Liela daļa Eiropas kultūras iestāžu nepauž skaļus paziņojumus, bet rīkojas.
“Latvijas Avīze” izpētīja, ka šajā pavasarī krievu komponistu skaņdarbi netiek izpildīti ne Polijas Karaliskajā opernamā, ne Somijas Nacionālajā operas un baleta teātrī Helsinkos un šobrīd pat ne Bastīlijas operā Parīzē.
Latvijas Nacionāljā operā un baletā gan skan Čaikovskis, un arī uz Igaunijas Nacionālās operas un baleta teātra skatuves martā gaidāms balets “Anna Kareņina” ar Dmitrija Šostakoviča mūziku un vēlāk aprīlī – Čaikovska “Gulbju ezers”. Tāpat arī Milānas opernamā “La Scala” marta vidū dziedās Krievijas operdīva Anna Ņetrebko un Ziemassvētkos, kā ierasts, skanēja Modesta Musorgska opera “Boriss Godunovs” un Pjotra Čaikovska balets ”Riekstkodis”.
Imperiālisma slimība cenšas izplatīties
Pagājušā gada rudenī Ukrainas tiešsaistes izdevumā “Ukraїner” tika publicēts ekspertu ziņojums, kas bija tapis multimediālā projektā “Krievu kultūra zem maskēšanās tīkla”.
Tajā cita starpā teikts: “Pirms ienaidnieka tanki ienāk valstī, agresorvalsts “izbrauc cauri” kultūrai. Tiek sastādīti jauni stāsti, kuri nomāc agrākos. Iedēstot kultūras laukā sev vēlamās idejas, Krievija rada labvēlīgu vidi hibrīdkara rīkošanai.
Mākslīgi radījuši lojalitāti savai kultūrai kaimiņvalstīs, iebrucēji cer, ka tādējādi viņi iegūs brīvu piekļuvi tām teritorijām, kuras vēlas ieņemt.
Krievija gadiem ilgi ir strādājusi pēc šāda scenārija – piesavinājusies Ukrainas kultūras personības, cēlusi pieminekļus Krievijas vadītājiem un visos iespējamos veidos piesārņojusi ukraiņu informatīvo telpu.”
Pētījumā uzsvērts, ka tādi apgalvojumi kā “kultūras jautājums nav būtisks” vai “kāds Puškinam ar to sakars?” ir kaitīgi naratīvi, kas apdraud jebkuras valsts nacionālo drošību. Pētījuma beigās secināts, ka diezgan ilgais pilna mēroga Krievijas un Ukrainas karš sāk pasauli nogurdināt un arvien biežāk parādās diskusijas, ka krievu kultūra nav saistāma ar karadarbību.
“Tieši ar to rēķinās agresorvalsts. Katrai valstij, kuras neatkarību var apdraudēt Krievija, vienam no pašaizsardzības elementiem būtu jābūt krievu kultūras izplatīšanas pārtraukumam. Imperiālisma slimība cenšas izplatīties – un mūsu spēkos ir to novērst.”
“Kāds krievu klasiķiem ar to sakars?”
* Dmitrijs Petrenko, režisors: “Man svarīgi ne tikai tas, ka luga ir laba pati par sevi, es nekad to neiestudētu, arī miera laika apstākļos ne, ja labu lugu būtu sarakstījis dranķīgs cilvēks. Bet gadījumā, kad pagājušā gada nogalē Rīgas Krievu teātrī iestudēju Mihaila Bulgakova “Suņa sirdi” vai tagad Liepājā Čehova “Kaiju”, man tiešām svarīgi, kādi viņi bijuši kā cilvēki, kā sevi konfrontējuši ar varu.
Abi šie dramaturgi ir novērojuši varaskāres bezjēdzību, viņi pret to iestājās un izsmēja.
Man ir ļoti svarīgi, ka viņi ar savām domām un darbiem ir “mūsu pusē” un tāpēc nav tik būtiska valoda, kurā viņi runāja un rakstīja, tā jau ir otršķirīga lieta, tas ir tikai instruments. Man ir absolūti skaidrs, kurā pusē atrastos un ko par karu teiktu Čehovs, ja viņš dzīvotu šodien.”
* Laura Groza, režisore: “Kāds krievu klasiķiem sakars ar to, kas notiek pašlaik? Viņi jau vairāk nekā simts gadus ir zem zemes. Krievu klasiķi ir ģeniāli cilvēki, mākslinieki, kuriem nav bijusi saistība ar politiku, un viņi tieši ir mēģinājuši izskaidrot absurdālos vēsturiskos procesus. Dostojevskis uzsver lietu sakarību, loģiku, kā viss mijiedarbojas, dievišķā un velnišķā mūžīgo cīņu un uzvaru vienam pār otru.
Aizliedzot mēs sevi apzogam, vajadzētu nevis aizliegt, bet aicināt iepazīties ar šī ģeniālā cilvēka domām par savu nāciju, par savu valsti un tautu. Ja gribam saprast, kā izlīdzināt un beigt šo konfliktu, nevis turpināt bezjēdzīgo vardarbību, varbūt ir vērts iedziļināties? Nelasot grāmatas, rodas šie aprobežotības kalngali, manipulējamie cilvēki bez savas brīvās gribas un viedokļa, cilvēki, kuriem kā robotiem var pateikt visu, kas viņiem ir jādara.”
