– Jaunajā Rīgas teātrī ir vēl kāda lieliska izrāde – “Cerību ezers”, kuras režisors Vladislavs Nastavševs stāsta par sevi un savu māti. To noskatoties, pirmā reakcija bija: kāpēc M. Čehova Rīgas Krievu teātrī uz skatuves nav nekā par dažādās informatīvās un kultūras telpās dzīvojošiem krieviem Latvijā? Vai arī tāda saruna neietilptu jūsu teātra misijā? 10
– Tiesa, taču viss sākas ar dramaturgu, un mums nav tādas lugas. Patlaban, piemēram, atvilktnē savu kārtu gaida luga par šaha lielmeistaru Mihailu Tālu, taču lielākoties nes lugas, piemēram, par Romas dzīvi un vēl visu ko, kas neatspoguļo dzīves īstenību. Taču varu atklāt noslēpumu. Pēc tā paša Alekseja Šcerbaka iniciatīvas, Smilģa muzejā štata vietu trūkuma dēļ pie mums neuzņemto aktieru lokā top uzvedums, kura pamatā ir viņu pašu sacerēta luga. Viņi stāsta par sevi un saviem vecākiem. To varētu salīdzināt ar tādu kā dokumentālo teātri. Oktobra sākumā mums sola uzvedumu parādīt. Ja zvaigznes laimīgi sakritīs, iespējams, to iekļausim teātra repertuārā.
– Tātad M. Čehova Krievu teātrī varētu būt zināms turpinājums Nastavševa aizsāktajai sarunai par dažādu paaudžu krievu izjūtām un problēmām Latvijā?
– Tā ir dīvaina lieta… Vienmēr ļoti uzmanīgi lietoju nacionalitātes jēdzienu. Mūsu teātra kursu beigušie ir jauni cilvēki, kuri viegli spēj sazināties kā krieviski, tā latviski, tā angliski, daļa arī savā starpā un mājās sarunājas latviski. Kad pirms pieciem gadiem viņi stājās mūsu teātra aktieru kursā, daži bija redzējuši Londonu un Parīzi, taču par Krieviju nezināja neko. Nezināja, kas ir Maskava, kas Sanktpēterburga, pat nestādījās priekšā. Bet kā, piemēram, var spēlēt Dostojevski bez mazākā priekšstata par Sanktpēterburgu, kas krievu 19. gadsimta literatūrā pārstāvēta gandrīz visvairāk? Kad viņi šajā pilsētā stažējās un piedalījās festivālā, mēs izstaigājām Dostojevska romānos pieminētās vietas. Man ir sajūta, ka jaunā paaudze pasauli uztver citādi. Es pat reizēm nevaru paredzēt viņu reakciju uz kādu parādību. Viņi skatās citas filmas, klausās citu mūziku, ir lietas, kurās nākas īpaši iedziļināties, papildināt viņu zināšanas. Arī par Raini viņi nezināja neko vairāk kā virspusēji skolā iemācīto. Bet ar to nepietiek. Nevar stāstīt par cilvēku, ja tev nav pilnvērtīga priekšstata par viņa personību. Tāpēc Dobrovenska grāmata ir vērtība, jo personība tajā atklājas uz vēsturisku notikumu fona, redzam, kādā vidē viss notika, arī neprāts ar Stučku, revolūciju, sociāldemokrātiem, tur verd vērtību pārvērtēšanas burbuļojošais katls. Es pats arī daudz ko atklāju. Piemēram, par latviešu strēlniekiem kā nozīmīgu instrumentu Ļeņina un Stučkas rokās. Ziniet, kad krievu teātra kursā stājās Jana Herbsta, viņa vispār nerunāja krieviski. Zvērēja, ka iemācīsies valodu. Un tagad, dod Dievs, lai krievu aktrise, es domāju mentālā izpratnē, tik spēcīgi, jaudīgi, ietilpīgi runātu Čehovu, Ļermontovu, kā to dara Jana. Līdz šim brīdim nesaprotu, kā viņa to spēj. Tā kā mana bērnība pagāja Ukrainā un savas skatuves gaitas sāku kā ukraiņu aktieris uz Ukrainas Nacionālā teātra skatuves Harkovā, man, krievam, vajadzēja spēlēt ukraiņu valodā un bija jāpieliek titānisks darbs, lai visu laiku sevī tulkotu, tulkotu… Taču man ir sajūta, ka jaunie īpaši neuztraucas par savu nacionalitāti. Vai tas ir tik būtiski?
– Mazai tautai, kāda ir latvieši, piederības apziņa savai nacionalitātei tomēr ir ļoti būtiska.
– Jo tauta pārcietusi visdažādākos šķelšanas un šķaidīšanas viļņus, bet šī jaunā paaudze zina tikai šo mierīgo neatkarības laiku. Un, dod Dievs, lai šajā ziņā nekas nemainītos.
