Koņajevs: Man ir sajūta, ka jaunie īpaši neuztraucas par savu nacionalitāti 10
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris nupat, sestdien, jauno sezonu atklāja ar izrādi “Mīlas svētība”, kas ir veltījums Raiņa un Aspazijas 150. jubilejai. Kopā ar komponistu Arturu Maskatu režisors Igors Koņajevs radījis muzikāli poētisku mozaīku – par sievietes un vīrieša mīlestību, kas pārveido un iedvesmo, par neizsmeļamu labā avotu cilvēkā. Izrāde, protams, krievu valodā, taču dziedājumi ar Raiņa un Aspazijas dzeju un Artura Maskata mūziku skanēs latviski. Uzvedumā izmantoti abu dzejnieku sacerējumi, vēstules, fragmenti no lugām “Uguns un nakts” un “Spēlēju, dancoju”, kā arī no Roalda Dobrovenska grāmatas “Rainis un viņa brāļi”.
– Nupat apritējuši pieci gadi, kopš pārnācāt uz Latviju un kļuvāt par M. Čehova Rīgas Krievu teātra māksliniecisko vadītāju. Vai īstenojušās jūsu vīzijas, lolotās ieceres, stājoties amatā?
I. Koņajevs: – Daļēji. Lai saprastu pārmaiņas, notiekošo, īstenotu lielākas vīzijas, kādreiz vajag pat desmit gadus. Kad maini teātri, jāmainās arī publikai, jāparādās skatītājam, kuram tas vajadzīgs. Hermanis var ļoti precīzi teikt, lūk, šis ir un šis nav mans skatītājs. Pie mums pagaidām tā nav. Galvenais, kam bija jānotiek, bet kas īsti neīstenojās iecerētajā veidā, bija jaunas aktieru paaudzes iesaistīšana. Līdz ar manu atnākšanu Kultūras akadēmijā uzņēma kursu tieši M. Čehova Rīgas Krievu teātrim. Jo teātrī tikpat kā vairs nebija jauno varoņu atveidotāju. Visu cieņu vecākās paaudzes māksliniekiem un viņu pieredzei, taču teātris ir jauno lieta. Pirms jaunatnes ienākšanas mēs nebūtu varējuši iestudēt, piemēram, “Romeo un Džuljetu”. Kursu uzņēmām ar Kultūras ministrijas atbalstu, taču, kad jaunie bija jāpieņem teātrī, tik lielu ministrijas labvēlību vairs neguvām. No piecpadsmit cilvēkiem, kurus gribējām pieņemt, štata vietas varējām atļauties tikai sešiem. Pārējie šokā. Man ārkārtīgi žēl. Maksas kurss, studenti ņēma kredītu, viņi tika īpaši gatavoti šim teātrim, padziļināti apguva krievu literatūru un valodu. Kam viņi tagad tā īsti vajadzīgi?
Runājot par repertuāru, esmu pārliecināts, ka mūsu lielā misija ir krievu klasika. Kaut gan mūsdienu teātris uzsūcis arī mūziku, laikmetīgo dzeju – arī mūsu teātrī arvien vairāk parādās muzikālas izrādes –, tā pamatu pamats paliek nemainīgs: tā galvenais ierocis ir vārds. Būdams teātrī jau pietiekami ilgi, varu minēt virkni klasisku lugu ar brīnišķīgu iekšējo valodu, taču, runājot par mūsdienu krievu literatūru un mūsdienu krievu teātri, nav pārāk daudz autoru un lugu, kam varētu likt visus desmit punktus manis minētajā aspektā. Protams, skatītājs vēlas mūsdienu lugas, tās cenšamies iestudēt, vairāk gan Mazajā zālē, kur spēlējam Griškovecu, Ščerbaku… Mūsdienās teātris var runāt par jebko, tam nav nekādu rāmju. Taču manī diezgan ilgos gados izkristalizējusies pārliecība, ka dzīvē jau tā ir diezgan daudz tumšā, sarežģītā. Mūsdienu lugu tendence diemžēl ir runāt par ļoti tumšām cilvēka dabas šķautnēm. Atrast tajā visā lugu ar vēstījumu, ka bez tumšā cilvēkā ir arī ļoti daudz gaišuma, ir diezgan grūti. Brīnišķīgs atradums bija Ingas Ābeles “Labās asinis”, luga, kurā par spīti visam traģiskajam un tumšajam, ir ļoti gaiša dvēsele.
– Teātris var lugas pasūtīt, rīkot konkursus.
– Gribējām lugu par Stroku un pasūtinājām to Aleksejam Ščerbakam. Patlaban viņš pēc mūsu lūguma dramatizē Oskara Vailda darbu “Spoks no Kentervilas”, jo tieši pēc tā motīviem Raimonds Pauls mūsu teātrī vēlējās radīt muzikālu uzvedumu. Tas priekškaru vērs kā nākamais tūlīt pēc Raiņa “Mīlas svētības”.
