Krievs – Latvijas patriots 0
Krievu studentu korporācijas “Fraternitas Arctica” seniors un uzņēmējs Dmitrijs Trofimovs izpelnījies plašu ievērību ar aicinājumu 18. februāra referendumā balsot pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Jauneklīgais četrdesmitgadnieks ir pārliecināts, ka referendums šķels sabiedrību, un uzskata, ka krievvalodīgajiem, kuri te dzīvo, nav citas iespējas kā integrēties Latvijā.
Senči – pirmskara Latvijas pilsoņi
Dmitrijs ir dzimis Rīgā 1968. gadā un uzaudzis Pārdaugavā. Viņa aizsaulē aizgājušajam tēvam bija filologa izglītība, bet māte ieguvusi žurnālistes diplomu. Dmitrija vecāki padomju laikā strādājuši par ekskursiju vadītājiem un labi pārzinājuši gan krievu, gan latviešu kultūru. “Visi mani senči runāja latviski,” saka Dmitrijs. Viņa vectēvs pirms kara darbojies tā laika Latvijas krievu studentu korporācijā “Ruthenia” un tajā ieņēmuši arī augstākos amatus. Vecmamma tolaik darbojās krievu studenšu korporācijā “Sororitas Tatiana”. Visi senči tolaik bija Latvijas brīvvalsts pilsoņi un cienījuši Latviju. Var saprast, ka, šādā vidē augot, Dmitrijs zināja gan Raini, Aspaziju un Edvartu Virzu, gan arī krievu literatūras klasiķus – Mihailu Ļermontovu, Aleksandru Puškinu un Ivanu Turgeņevu.
D. Trofimovs skolojās krievvalodīgās Pārdaugavas skolās un atzīst, ka latviešu valoda toreiz nav bijis labi iemācīts priekšmets. “Diemžēl mani latviešu draugi ar mani runāja krieviski,” atzīst Dmitrijs, kurš gan novērojis, ka tolaik krievu jaunieši nav centušies apgūt latviešu valodu.
Vēlāk sekojis dienests padomju armijā, kur viņš ieguvis jaunākā seržanta pakāpi kā lielgabala komandieris. D. Trofimovs dienējis gan Ņižņijnovgorodā, gan toreizējā Čehoslovākijā. “Samta revolūcijas” vēsmas tolaik viņš nav varējis sajust izolācijas dēļ. “Dzīvojām tikai militārajā bāzē un nekur uz pilsētu negājām. Dzīve bija kā cietumā – un tā pusotru gadu,” atceras uzņēmējs. Pirms armijas viņš jau gājis vecāku pēdās un strādājis par gidu Rīgā. Atmodas laikā viņš atbalstījis Latvijas Tautas frontes idejas, taču tajā nav aktīvi darbojies.
Raksturo kā godavīru
Kopš neatkarības atgūšanas Dmitrijs iesaistījās nekustamo īpašumu biznesā, ar kuru nodarbojas līdz šim. Tad viņam jau bija sieva un bērns, tādēļ studijas sācis samērā vēlu – 1996. gadā, iestājoties Baltijas krievu institūtā, kur pēc ilgāka laika ieguva tiesību zinātņu bakalaura grādu. Tajā laikā Dmitrijs iestājās arī otrajā vecākajā studentu korporācijā “Fraternitas Arctica”, kurā jau kopš dibināšanas 19. gadsimta beigās pulcējās krievu studenti. “Mēs esam vienīgā patriotiskā krievu organizācija Latvijas krievu sabiedrībā. Mēs pastāvam un esam ļoti labs piemērs integrācijai,” saka D. Trofimovs. Korporācijas iekšējā darba valoda ir krievu, bet ar pārējiem korporantiem viņi sarunājas latviešu valodā. Viņš aicina jaunos krievu studentus kuplināt korporācijas rindas un korporācijā izkopt savu stāju kā Latvijas patriotiem.
Dmitrijs, kurš audzis kulturālā vidē, vairākkārt mūsu sarunas laikā uzsver cieņas jautājumu.
“Cilvēkiem, kas dzīvo jebkurā valstī, jāpārzina vietējā kultūra. Ja cilvēks neciena vietējo kultūru un valodu, tad viņš neciena savu kultūru. Tas ir pamats savstarpējai cieņai. Esmu dzirdējis viedokli, ka latviešu nacionālisti necienot krievu kultūru. Taču tie, ar kuriem esmu pazīstams, zina krievu kultūru un valodu, spēj citēt rakstniekus. Varbūt tad parādiet man tādus krievu nacionālistus, kas spētu darīt to pašu,” saka Dmitrijs.
Studentu korporācijas “Fraternitas Academica” filistrs Kārlis Līdaks stāsta varoni pazīst jau vairāk nekā desmit gadus. “Būdams krievu tautības, Dmitrijs ir ļoti nacionāli noskaņots par Latvijas valstiskumu un latviešiem,” uzsver filistrs. Viņš uzskata, ka “Fraternitas Arctica” un citas korporācijas studentiem iemāca pamatvērtības, arī attieksmi pret valsti.”
Dmitriju K. Līdaks raksturo kā aktīvu un sabiedrisku cilvēku, kurš spēj vadīt un aizraut.
Kā goda cilvēku Dmitriju raksturo krievu studenšu korporācijas “Sororitas Tatiana” seniore Nadežda Semjonova: “Kad viņš dara lietas korporācijas labā, viņš tās pārdomā, rūpīgi izpēta problēmu un pieņem lēmumu.” Viņa uzskata, ka korporācija ir apolitiska organizācija, tādēļ tās vārdā viņa nevarot paust viedokli, taču ar savām domām neskopojas. “Latvijā jābūt vienai valsts valodai, taču ar piebildi, ka bērniem jābūt tiesībām iegūt vidējo izglītību dzimtajā valodā. Valsts valodas statuss krievu valodai ir politisks jautājums, kas novērš uzmanību no reālām lietām. Labāk būtu parūpēties par sociālajiem jautājumiem,” uzskata N. Semjonova.
Izticis bez komercstrīdiem?
D. Trofimovs ir Zatlera Reformu partijas biedrs un tajā iesaistījās, lai strādātu pie sabiedrības saliedētības. Pirms vēlēšanām viņa vārdu mediji saistīja ar lielajiem parādiem vairāk nekā miljona latu apmērā. Dmitrijs skaidro, ka lielie parādi radās pēc tam, kad tika veikti ieguldījumi ciemata izbūvei Ķekavas pagastā zemei, kas bija iegūta ar celtniecības atļaujām. “Taču pēc tam tika atcelts Ķekavas pagasta teritoriālais plānojums un visi ieguldījumi bija iesaldēti līdz krīzei, kad zuda to vērtība,” stāsta uzņēmējs.
Lai risinātu savas uzņēmuma finanšu problēmas, D. Trofimovs gājis fiziskās personas maksātnespējas procesu. “Manā uzņēmējdarbības praksē nav bijis neviena tiesas procesa vai komercstrīda. Esmu arī darbojies Latvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācijas ētikas komisijā,” teic Dmitrijs. Viņš plāno turpināt darboties nekustamo īpašumu biznesā. Pašlaik esot pārtraucis studijas Latvijas Universitātes Starptautisko tiesību maģistra programmā, taču cer studijas tajā atsākt. Savulaik D. Trofimovs bijis arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viceprezidents, bet pašlaik ir Latvijas Namīpašnieku asociācijas prezidents, kā arī darbojies vairākās sabiedriskajās organizācijās. Viņš mēģinājis īstenot kādu projektu saistībā ar Filipīnām un tā arī kļuvis par Filipīnu goda konsulu Latvijā. Dmitrijs rūpējas arī par namu, kurā dzīvojis dzejnieks Aleksandrs Čaks, un palīdzējis izveidot dzejnieka memoriālo dzīvokli.
Aicina iesaistīties sabiedrībā
Runājot par krieviem Latvijā, viņš aicina atcerēties, ka citas valsts viņiem nebūs, bet referenduma iniciatoru Vladimiru Lindermanu dēvē par “politisko ekshibicionistu”, kurš sev cenšas pievērst uzmanību, radot spriedzi un šķelšanos sabiedrībā.
“Referenduma iniciatoriem jau nav neviena pozitīva mērķa, viņi runā kara terminoloģijā,” saka D. Trofimovs. “Lai arī latviešus mēdz dēvēt par viensētniekiem, viņi sabiedrībā ir aktīvāki. Krieviem nevajadzētu baidīties iesaistīties Latvijas procesos un latviešu sabiedrībā,” saka Dmitrijs.
Viņš uzsver, ka daudzi viņa krievu draugi, kas bijuši atvērti latviešu kultūrai, guvuši panākumus gan biznesā, gan valsts pārvaldē. Viņš arī uzskata, ka problēmas starp latviešiem un krieviem radušās tāpēc, ka skolās netiek pienācīgi mācīta Latvijas vēsture un audzināts patriotisms. Kā pozitīvu piemēru viņš min to, ka daudzi krievi ir Latvijas armijā un to uztver kā savējo. “Nav būtiski runāt par terminu “lojalitāte”. Būtiskāk ir runāt par piederību un neskatīties pēc tā, kurā datumā cilvēki šeit ieradušies uz dzīvi.”
Dmitrija aizraušanās ir dziedāšana, un viņš sastādījis dziesmu grāmatu ar desmit dziesmām piecās valodās – latviešu, krievu, poļu, igauņu un vācu.
