Viltus ziņa: Krievijas vēstnieks konstruē alternatīvo realitāti 55
Krievijas vēstnieks Latvijā Jevgeņijs Lukjanovs pirms 9. maija medijos izplatīja īpašu apsveikumu Latvijas iedzīvotājiem (attēlā). Piemēram, tāds bija lasāms avīzē “Segodņa”, bet video uzrunas bija skatāmas vēstniecības kontos interneta sociālajos tīklos “Twitter” un “Facebook”. Krievijā 9. maijs ideoloģiski ir galvenie valsts svētki, tāpēc šāds vēstnieka apsveikums pats par sevi nebūtu nekas neparasts, taču tā saturs liek uzdot jautājumus.
Avīzē “Segodņa” vēstnieks, it kā vēršoties pie kara veterāniem, raksta: “Lielā Tēvijas kara gados mēs bijām vienota padomju tauta, atdevām 27 miljonus dzīvību, aizstāvot mūsu kopīgo Dzimteni – Padomju Savienību, bet līdz ar to arī katrs savu dzimteni – vai tā būtu Krievija, Latvija, Baltkrievija, Kazahstāna, Azerbaidžāna, Ukraina.” Šī pati doma atkārtojas arī video vēstījumā, kur uzruna veltīta “Latvijas iedzīvotājiem”, un tai pievienots arī tulkojums latviešu valodā. “Par šo lielo uzvaru mums nācās samaksāt milzīgu un šausminošu cenu – 28 miljoni mūsu līdzpilsoņu atdeva savas dzīvības uzvaras vārdā. (..) Šajā uzvarā, šajā cīņā piedalījās visas tā laika Padomju Savienības tautas…” Nedaudz koriģēts video sagatavots arī īpaši Daugavpils iedzīvotājiem.
Atmaskojums
Šī nav anonīmu “troļļu” sacerēta un internetā izplatīta melu ziņa, par kādām bieži esam rakstījuši šajā rubrikā. Šī ir oficiāla amatpersonas uzruna, kur sirsnīgam svētku apsveikumam tiek pievienots pamatīgs ideoloģiskais fons, kas balstīts uz selektīvi atlasītiem un arī melīgiem faktiem. Kāda gan “kopīga Dzimtene” un “vienota padomju tauta” varētu būt 1941. gadā? Tikai gadu pēc tam, kad PSRS bija okupējusi Latviju (pirms tam vienojoties ar Hitleru par ietekmes sfēru sadali) un izvērsusi nežēlīgas represijas pret vietējiem iedzīvotājiem – slepkavības, deportācijas un pārējo.
Ja runā par Sarkanajā armijā karojošajiem Latvijas iedzīvotājiem, tad to skaits tiek lēsts no 70 līdz 80 tūkstošiem, tomēr tikai daļa bija brīvprātīgie. Lielākā daļa – 57 422 – tika mobilizēti no 1944. gada augusta līdz 1945. gadam, pārkāpjot Hāgas konvenciju, kas nepieļāva mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus okupētājas valsts armijā.
“Kolektīvas anamnēzes uzturēšana,” par Jevgeņija Lukjanova uzstāšanos saka vēsturnieks Edgars Engīzers. Viņaprāt, nebūtu iebildumu pret to daļu, kur Krievijas sūtnis, kurš dzimis PSRS, pateicas veterāniem par “dzimtenes glābšanu”. “Taču izplatīt konstrukcijas, kuru mērķis ir piespiest “aizmirst” Latvijas sabiedrību Otrā pasaules kara notikumus pirms vācu-padomju kara un “aizmirst” procesus, kuru laikā tika likvidēta Latvijas valstiskā neatkarība, šķiet nediplomātiski,” uzskata E. Engīzers, atgādinot, ka tieši PSRS bija viena no Otrā pasaules kara izraisītājām.
Latvijas tauta cieta no abām okupācijām, bet J. Lukjanovs kā vienīgo cietēju pasniedz tikai PSRS. “Vēstnieks šķietami aizmirst, ka Latvijas iedzīvotājiem Otrā pasaules kara laikā PSRS nekāda dzimtene nebija. Vēl jo vairāk – Latvija izveidojās kā antagons padomju Krievijai, pret kuru (tāpat kā ar tā laika citu “krievu pasaules” – monarhistisko Bermonta-Avalova variantu) 1918. – 1920. gadā Latvija izcīnīja savu neatkarību,” vēsturiskos faktus atgādina E. Engīzers.
Arī komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns uzskata, ka runas vēstījums ir nepārprotams un tā nav nekāda Krievijas diplomāta pašizpausme, bet valsts politikas sastāvdaļa: “Vēstnieka Lukjanova paziņojums, protams, balstās uzskatā, ka Latvija Otrajā pasaules karā bija daļa no PSRS un padomju tautas. Respektīvi, nekāda okupācija nebija un visi Latvijas iedzīvotāji, tostarp tie, kas bija piespiedu kārtā iesaukti Sarkanajā armijā, dedzīgi cīnījās par padomju dzimteni, par kuras esamību lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju pirms kara nebija nekādas nojausmas. Šādu pašu “padomju tautas” glorificēšanu varējām šogad dzirdēt arī Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzrunā 9. maija parādē Maskavā. Īsāk sakot, Lukjanova izteikumos precīzi atbalsojas Krievijas vēstures politikas viens no centrālajiem mītiem attiecībā uz Otro pasaules karu – PSRS atbrīvoja pasauli no nacisma, un bez PSRS šī atbrīvošana nebūtu iespējama. Šajā mītā likumsakarīgi neiekļaujas Krievijai neērtie fakti, ka kara sākumā PSRS 21 mēnesi bija nacistiskās Vācijas sabiedrotā, ka Latvija kļuva par PSRS daļu ultimāta un no tā izrietošās okupācijas rezultātā, ka sabiedrotie, īpaši ASV, deva būtisku atbalstu uzvarā pār nacistisko Vāciju.” Viņš gan atzīmē, ka Krievijas politiskās elites pārstāvji agrāk paši ir ignorējuši šīs izdomātās “padomju tautas” ieguldījumu. Piemēram, 2010. gadā toreizējais Krievijas premjers Putins kādā intervijā uzsvēra, ka PSRS būtu uzvarējusi karu arī bez ukraiņu karavīru palīdzības. “Daudzi ukraiņu veterāni to uztvēra kā spļāvienu sejā, jo, kā zināms, kara laikā frontē Sarkanās armijas rindās krita vairāk nekā 2,5 miljoni ukraiņu,” atgādina M. Kaprāns.
Vēsturnieks E. Engīzers uzskata, ka diskusiju vērti būtu arī citi Krievijas vēstnieka uzrunā piesauktie “fakti”: “Nezin vai nosauktajos 28 miljonos “tautiešu”, kas par uzvaru ir samaksājuši dzīvību, vēstnieks ir ieskaitījis arī tos, kas ir padomju varas nogalināti, un tos, kas dzīvību zaudēja, cīnoties pret padomju okupāciju? Un te ir jādomā ne vien par Vācijas bruņotajos spēkos nonākušajiem, bet arī par pretošanās kustību, kas gana plaši darbojās arī kara laikā. Turklāt vēstnieka piedāvātais “vissavienības” mēroga naratīvs, ļauj runāt par šiem fenomeniem visu PSRS okupēto teritoriju kontekstā – ne tikai Latvijā vien.”
Kādi tad ir Krievijas mērķi? E. Engīzers pārliecināts, ka te nevar runāt par viltus ziņu izplatīšanu, par ko pēdējā laikā bieži runāts. Tas ir daudz nopietnāks – alternatīvas realitātes konstruēšanu. To varētu uzskatīt arī par daļu no tā sauktās “krievu pasaules”, kas Latvijā tiek piedāvāta no valsts atsvešinātai un pret padomju iekārtu sentimentālai sabiedrības daļai: “Tas ir neosovjetisks vēstures (un ne tikai vēstures) revizionisms, kura mērķi ir ne vien atgriešanās pie Staļina laika vēstures izpratnes, bet arī uzticības mazināšana demokrātijai un rietumnieciskajam sabiedrības modelim.”
