Krievijas uzsāktā kara dēļ Latvijā cilvēki jūtas nedroši par bērnu radīšanu 36
Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ Latvijas iedzīvotāji jūtas nedroši par bērnu radīšanu, secināts pētījumā “Laulību, dzimstības un pozitīvu bērnu un vecāku attiecību veicinošo faktoru izpēte”.
Pētījuma dati liecina, ka vairums pētījuma respondentu optimālos apstākļos – labs finansiālais stāvoklis, labas bērna uzraudzības iespējas – vēlas divus vai trīs bērnus.
Pētījuma respondenti 2004.gadā un 2022.gadā līdzīgi novērtēja bērnu radīšanas motīvus un pirmajās vietās ierindoja tādas pārliecības un vērtības kā “dzemdējot sieviete rada jaunu dzīvību”, “es vēlos piedzīvot sava bērna izaugsmi”, “mīlestība pret savu bērnu nav aizvietojama”, “ģimenes drošība un veselība”.
Salīdzinot ar 2004.gada pētījuma datiem, šobrīd sievietes un vīrieši daudz mazākā mērā uzskata, ka dzīves jēga atkarīga no bērniem.
Vienlaikus pozitīvi ir tas, ka respondenti mazāka mērā uzskata, ka viņiem trūkst valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem, salīdzinot ar 2004.gada pētījuma datiem.
Pētījuma dati liecina, ka vērtībai “bērni un ģimene” un tāpat arī bērnu radīšanas motīviem “bērns piešķir manai dzīvei patiesu jēgu” un “bērns rada sajūtu, ka man ir īsta ģimene”, ir samazinājusies.
Tāpat dati liecina, ka cilvēki, kas biežāk piedzīvojuši emocionālu un fizisku vardarbību bērnībā, pieaugušo vecumā vēlas mazāku bērnu skaitu vai nevēlas bērnus vispār.
Pētījuma datos gan saistībā ar motivāciju radīt bērnus, gan saistībā ar vērtībām ir redzama izteikta nedrošības izjūta, kas ir saprotama un pamatoti saistīta ar Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Pētījumā trīs uzskatiem, kas saistīti ar drošību, paaugstinājusies nozīmība – motivācijai neradīt bērnus “Nākotne ir pārāk nedroša”, vērtībām “Miers pasaulē” un “Valsts drošība”.
Pētījuma autori norāda, ka reālā nedrošības izjūta, kas saistīta ar ģeopolitisko situāciju un specifiski ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, ir radījusi izmaiņas, kas liek vairāk raizēties par valsts drošību, tostarp bērnu drošību, un liek citas vērtības uzskatīt par nozīmīgākām nekā bērniem un ģimenei kā vērtībai.
Pētījuma autori norādīja, ka, turpinot vairot Latvijas jauno un potenciālo vecāku pārliecību, ka valsts un pašvaldības ir gatavas sniegt dažāda veida finansiālu un cita veidu atbalstu ģimenēm ar bērniem, kā arī informēt un padarīt pieejamāku informāciju par jau pieejamo atbalstu ģimenēm ar bērniem.
Tāpat ir svarīgi jaunajiem un potenciālajiem vecākiem vairot drošību, ka vecāks nepaliks viens ar savu bērnu. Lai arī vecākam ir primāra atbildība par savu bērnu, tomēr ar viņam ir vajadzība pārliecība, ka valsts vai pašvaldība var sniegt nepieciešamo palīdzību.
Pētījuma rezultāti liecina, ka vajadzētu stimulēt divu un trīs bērnu ģimenes veidošanu, kas tiek norādīts kā optimālais ģimenes lielums,
kā arī informatīvajā telpā popularizēt “pozitīvus priekšstatus” par ģimenes ar vairākiem bērniem, un popularizēt pārliecību, ka “ģimene ar bērniem rada prieku”.
Lai palīdzētu kliedēt daļu respondentu raizes par bērniem kā “pārāk lielu atbildību”, pētījuma veicēju vērtējumā, nepieciešams vairot iespējas vecākiem saņemt pozitīvu atgriezenisko saiti par veselīgu bērnu-vecāku attiecību veidošanu un popularizēt psiholoģiju plašu pieņemtu viedokli, ka nav “jābūt perfektam vecākam, pietiek būt pietiekoši labam vecākam”.
Tāpat ir būtiski turpināt esošos un veidot jaunus pakalpojumus, kas palīdz vecākiem, kas sastopas ar audzināšanas grūtībām, nodrošināt informācijas un pakalpojumu pieejamību.
Svarīgi turpināt arī esošos un veidot jaunus pakalpojumus, kas veicina vardarbības seku mazināšanu, kā arī turpināt sabiedrības izglītošanu par vardarbības negatīvo ietekmi uz personības un emocionālo attīstību.
Pētījuma mērķis bija atkārtoti analizēt 2004.gadā jau pētītos dzimstību ietekmējošos faktorus, papildus noskaidrojot Latvijas jauniešu, studentu un gados jauno pieaugušo uzskatus par ģimeni un bērniem, kā arī izzināt sociālos, ekonomiskos un psiholoģiskos aspektus, kas veicina vai kavē jauno pāru vēlmi oficiāli reģistrēt laulību, laist pasaulē un audzināt bērnus.
Pētījumu izstrādāja Latvijas Universitātes pētnieces Sandra Beatrice Sebre un Laura Pirsko.
