Krievijas spēkiem sākušās nopietnas problēmas, izsīkst dzīvās rezerves – ukraiņi veiksmīgi izmanto nodzenāšanas stratēģiju 173
Izvērtējot informāciju, kas dominē Krievijas militāro apskatnieku vidū, var secināt, ka Krievijas spēkiem ir sākušās nopietnas problēmas ar rezervēm – tās jau ir izkaisītas un krievi spiesti balstīt frontes līniju, kur notiek kaujas, ar tām vienībām, kas jau atrodas kādā frontes sektorā. No Hersonas viņi pārmet visu laiku karavīrus, jo viņiem nav svaigu stratēģisko rezervistu, ko iesaistīt Ukrainas uzbrukumu virzienos, tā situāciju frontē TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” raksturoja Jānis Slaidiņš, NBS majors, Zemessardzes štāba virsnieks.
Ukrainas aktīvo darbību mērķis, protams, ir pēc iespējas vairāk nodzenāt šos Krievijas spēkus. Tiklīdz viņi no Hersonas pārceļas, tā ukraiņi ir pāri Dņeprai. Tiklīdz krievi nāk atpakaļ, ukraiņi prom no turienes. Tas saucas, kā saka, izmativaņije – nodzenāšana, smejas Slaidiņš.
Interesanta ziņa ir arī, ka Krievijas aizsardzības ministrijā un bruņotajos spēkos nav spējīgi komandieri, kuri var komandēt vienības frontē. Daļa krievu militāro blogeru izsaka asu kritiku tieši par vidējā līmeņa – rotas komandieris, bataljona komandieris – darbību. Ir milzīga birokrātija, ir motivācijas trūkums un disciplīna padotajās vienībās nav. Tas neko labu neliecina, apliecina virsnieks.
Vairākkārt ir runāts par to, ka krievi paši noņēmuši ļoti daudzus komandieru, un nu spiesti sūtīt uz Ukrainu tādus komandierus, kuriem varbūt nav tik lielas pieredzes.
Krievijas Aizsardzības ministrijā valda uzskats, ka komandieriem nevajag būt spējīgiemm, bet vajag būt uzticamam. Un ne velti tie paši krievu militārie blogeri asi izsakās par Šoigu, ministru, ka tas ir cirvis mīkstā gumijas kārtā – “Kā sit, tā vienmēr garām.” Viņam nav militāras izglītības, viņš ir armijas ģenerālis, viņš ir rezerves leitnants.
Zinot visu to, kas ir noticis Krievijas bruņotajos spēkos, protams, ka attieksme pēc tam, kad acīs pasaka taisnību, tu kļūsti par nevēlamu personu. Tas ir sovjetisms kā Staļina laikos. Uzticīgs partijai – tas der, ka “cirvis mīkstā gumijas kārtā”, tas nekas – galvenais ir uzticamība, rezumē Slaidiņš
