Māris Antonevičs: Krievijas specdienesti nav “veģetārieši” 2
Nupat publicētajā Latvijas Valsts drošības dienesta (VDD) pārskatā ievērojama daļa veltīta Krievijas specdienestu aktivitātēm Latvijā.
Kā uzsver VDD: “Pret Latviju aizvadītajā gadā aktīvi turpināja strādāt visi Krievijas specdienesti: Federālais drošības dienests (FSB); Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenā pārvalde (plašāk zināma ar akronīmu GRU), kuras pamata darbības virziens ir militārā izlūkošana; Ārējās izlūkošanas dienests (SVR), kas ir atbildīgs par politiska un ekonomiska rakstura izlūkziņu iegūšanu.”
No tālākā teksta gan rodas iespaids, ka Krievijas specdienestu aktivitātes ir diezgan “veģetāras” – viņi vienkārši cenšas ievilināt savos tīklos Latvijas valstspiederīgos, lai no tiem iegūtu informāciju par dažādām informatīvajām tēmām: NATO sabiedroto spēku klātbūtni Latvijā, nacionālās drošības un valsts aizsardzības politikas aktualitātēm, īpaši stratēģiskas nozīmes nozaru un projektu attīstības plāniem, kritiskās infrastruktūras objektiem un tā tālāk. Vienkārši sakot – okšķerēšana.
Tomēr aizvadītais gads pasaulei ir atklājis pavisam citu Krievijas specdienestu seju, kurai daudzi joprojām nespēj noticēt.
Runa ir par organizētiem uzbrukumiem, tajā skaitā pasūtījuma slepkavībām.
Plašākai auditorijai labi zināms stāsts par bijušā Krievijas GRU virsnieka Sergeja Skripaļa indēšanas mēģinājumu. Britu izmeklētāju sniegtā informācija kopā ar žurnālistu pētījumiem ir izveidojusi diezgan detalizētu ainu, kā tas viss noticis. VDD pārskatā S. Skripaļs gan pieminēts, bet tikai kā fona informācija, it kā pie mums nekas tāds nebūtu iespējams un tāpēc nav ko satraukties.
Tikmēr amerikāņu laikraksts “The New York Times” nupat publicējis žurnālista Maikla Švirca stāstu par kādu mīklainu slepkavību Ukrainas pilsētā Rvinā. Tur 2016. gada 16. septembrī daudzstāvu mājas kāpņutelpā tika nošauts vietējā cietuma strādnieks Ivans Mamčurs. Aizdomās par slepkavību vēlāk tika aizturēts kāds Oļegs Smorodinovs, kurš Donbasā bija karojis separātistu pusē, bet vēlāk devies uz Maskavu, kur meklējis iespēju kļūt par algotni kādā privātā militārā vienībā, tomēr saņēmis citu darba piedāvājumu.
Izmeklētāji atklāja daudzas dīvainas detaļas – izrādās, slepkava bija speciāli īrējis telpas mājas pagrabā un ilgstoši sekojis Mamčura gaitām. Taču paša Smorodinova liecība bija vēl dīvaināka – no tās izrietēja, ka slepkavības pasūtījums nācis no Krievijas specdienestiem – Smorodinovam izsniegts saraksts ar sešām personām, katrai no tām bija piešķirts kāda zieda vārds.
Signāls, ka Mamčurs jānogalina, bijusi mobilā telefona īsziņa: “Roze ir jānoplūc.” Pēc pastrādātā nozieguma slepkava devies uz Maskavu, kur atalgojumā saņēmis naudu un jaunu “Mersedesu”, ar ko nekavējoties palielījies internetā soctīklos. Viņš tika aizturēts, kad atgriezās Ukrainā apciemot savu bijušo draudzeni.
Bet kāpēc Krievijas specdienestiem vajadzēja nogalināt Ukrainas provinces pilsētas cietuma strādnieku? Atklāsme nāca, salīdzinot visas sarakstā iekļautās personas. Izrādās, ka viņi visi, arī Mamčurs, savulaik dienējuši Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēkos.
Pēc tam, kad Krievijas – Gruzijas kara laikā 2008. gadā gruzīni bija notriekuši vairākas Krievijas lidmašīnas, Putins paziņoja, ka tas, kurš piegādājis gruzīniem pretgaisa aizsardzības sistēmas (“Buk” un “Osa”) un apmācījis ar tām rīkoties, ir pieļāvis lielu kļūdu, par ko nāksies atbildēt. Maskava tolaik arī apgalvoja, ka palīdzību Gruzijai sniegusi Ukraina. Kā secina “The New York Times” žurnālists, tieši seši sarakstā iekļautie cilvēki tad arī tikuši atzīti par “vainīgiem”.
Paliek jautājums – cik vēl šādu sarakstu ir sagatavojuši Krievijas specdienesti?
