Māris Antonevičs: Krievijas smagā aste 24
Ukrainas prezidents Petro Parašenko nesen paziņoja par lēmumu – ierobežot valstī vairāku Krievijas sociālo tīklu (“Vkontakte”, “Odnoklasniki”) un interneta meklētāja (“Yandex”) darbību. Daļa publikas reaģēja ļoti dusmīgi, ar pārmetumiem par cilvēku brīvības iegrožošanu un ieceres bezjēdzību, ar piebildi, ka tehniski to varot diezgan viegli apiet. Un vispār – ar aizliegumiem mūsdienās neko nevarot panākt, tā esot vecā domāšana. Mums šī diskusija ir labi zināma, jo tādi paši argumenti atskan, kad tiek apspriestas idejas par Krievijas propagandas ierobežošanu.
Iepriekšminētos argumentus, protams, piesauc arī Krievijas amatpersonas, ne brīdi nemulstot, ka arī pašā Krievijā šādas iejaukšanās jau sen ir notikušas. Tiesa, interneta vide šajā ziņā vēl ir “neapgūta” (atšķirībā no televīzijas, kur viss sakārtots), lai gan arī te ir notikušas zināmas aktivitātes.
Piemēram, Krievijas populārākais interneta soctīkls “Vkontakte” (apsteidz arī globālo milzi “Facebook”) tika radīts 2006. gadā. Pazīstamākais no tā īpašniekiem bija Pāvels Durovs, kuru dēvēja arī par “Krievijas Cukerbergu”, salīdzinot viņu ar “Facebook” radītāju Marku Cukerbergu. Tomēr 2014. gadā P. Durovs paziņoja, ka uz viņu spiedienu izdara Krievijas Federālais drošības dienests, tostarp notikušas arī kratīšanas uzņēmuma birojā. Kā noprotams, varas interese tobrīd pamatā bija saistīta ar Ukrainas notikumiem – Maidanu, Krimas aneksiju un citiem.
Propagandas karš uzņēma apgriezienus, un sociālo tīklu nozīme tajā strauji pieauga. Sekoja it kā ar politiku nesaistīti komerciāli strīdi, un tajā pašā gadā “Vkontakte” ģenerāldirektors paziņoja, ka pārdod savas daļas uzņēmumā. Viņš arī pavēstīja, ka pārceļas uz ārvalstīm un Krievijā atgriezties vairs nedomā. Var tikai minēt, kāda tagad ir Krievijas drošības dienestu ietekme uz šo soctīklu. P. Durovs ir norādījis, ka šobrīd tā faktiskie īpašnieki ir Putinam pietuvināti oligarhi Ališers Usmanovs un Igors Sečins.
Arī par interneta meklētāju “Yandex” ir izskanējusi informācija, ka tas šķirojot (cenzējot) informāciju, atsijājot Kremlim nevēlamo. Piemēram, par opozicionāra Alekseja Navaļnija organizētajām 26. marta protesta akcijām informāciju bijis grūti atrast. “Yandex” pārstāvji gan taisnojas, ka nekāda iejaukšanās neesot notikusi un visam esot tehnisks izskaidrojums.
Lai nu kā, iemesls šaubām ir, it īpaši Ukrainai, kur šī interneta rīki ir ļoti populāri. Latvijā varbūt šī tēma nav tik aktuāla. Piemēram, pie mums neviens interneta meklētājs nevar sacensties ar “Google”, kas tiekot izmantots 97% gadījumu. “Yandex” rādītāji ir niecīgi – 0,74%. Atšķirīga informācija ir par “Vkontakte”, jo vēl šogad kāds itālietis savā emuārā bija ievietojis statistiku, kas rādīja, ka tieši šis sociālais tīkls ir populārākais Latvijā un Igaunijā. Citi eksperti gan to apstrīdējuši.
Tomēr jautājums – vai ierobežojumi un aizliegumi ir risinājums – paliek. Ukraina šobrīd mēģina paveikt to, kas 90. gados ne līdz galam izdevās Latvijai – aizbēgt no Krievijas tik tālu, cik nu tas ir iespējams, mazināt dažāda veida atkarības un ietekmes. Latvijai šīs atstātās “astes” nebija eksistencei tik bīstamas (lai gan to, ka tās ir palikušas, labi izjūtam joprojām), bet Ukrainai tas faktiski ir pastāvēšanas jautājums, zinot, ka Krievijas valdošās aprindas uzskata – Ukraina ir daļa no Krievijas un tāda arī paliks, kad izdosies tikt vaļā no pašreizējās Kijevas varas. Tāpēc arī mēģinājums vismaz daļēji mainīt sabiedrības paradumus (internetā un televīzijā) ir tieši šā mērķa diktēts.
