Krievijas skolās māca citu vēsturi 27
9. maijā Krievijā no Kaļiņingradas līdz Vladivostokai tika svinēta uzvaras diena pār nacistu Vāciju, kuras centrālais pasākums bija militārā parāde Maskavā, ko Kremlis jau gadiem izmanto savas varas balstīšanai. Šogad pirmo reizi parādē Sarkanajā laukumā piedalījās jaunatnes militāri patriotiskās kustības “Junarmija” dalībnieki.
Atklātas diskusijas tiek bremzētas
Patriotisma uzplūdos uzvaras dienā tiek plaši iesaistīti skolēni, taču vairāki skolotāji pauduši bažas par Krievijas vēstures interpretāciju skolu mācību grāmatās, kas pieskaņota oficiālajai Kremļa nostājai, atzīmē laikraksts “The Moscow Times”. “Jebkurš uzspiests viedoklis ir slikts,” uzskata Aleksandrs Abalovs, vēstures skolotājs kādā Maskavas skolā, kurš ir viens no vēstures skolotājiem, kas nobažījušies par valsts iejaukšanos viņu darbā. Vēstures izpēte nekad nav bijusi viegla Krievijā, kur pēc īsa atklātuma posma pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā arhīvi atkal ir slēgti un atklātas diskusijas par valsts padomju laika pagātni netiek veicinātas, bet bremzētas. Analītiķi atzīmē, ka tas īpaši attiecas uz Krievijas lomu Otrā pasaules kara notikumos, kuru izpēte prezidenta Vladimira Putina 17 gadus ilgās valdīšanas laikā tiek kavēta.
Pērn Krievijā tika iecelta jauna izglītības ministre Olga Vasiļjeva, kuru uzskata par Kremļa un pareizticīgo baznīcas konservatīvās nostājas atbalstītāju. Viņa atzinīgi izteikusies par padomju laika politiku un diktatora Josifa Staļina darbību, un šis viedoklis ir ļoti tuvs Kremļa nostājai par Padomijas lomu karā, kā tas atainots jaunajās vēstures mācību grāmatās, atzīmē “MT”. 2016. gada septembrī Krievijas Izglītības ministrija apstiprināja trīs vēstures mācību grāmatas, kurās greizi atainoti vai noklusēti Staļina noziegumi un viņa sākotnējā alianse ar nacistu Vāciju. “Galvenā problēma ar mācību grāmatām ir tā, ka tās neatklāj visu patiesību,” intervijā “MT” teica vēstures skolotājs Leonīds Kacva.
Vairākums skolu Krievijā lietojot izdevniecības “Prosveščeņije” izdoto vēstures grāmatu, kurā kara notikumu izklāsta centrā ir gandrīz vienīgi tikai Padomijas un tās karavīru varonības apraksti. Krieviem Otrais pasaules karš nesākās 1939. gadā kā pārējai pasaulei, bet 1941. gadā, kad Hitlera Vācija uzbruka Staļina Padomju Savienībai.
Cenšas noklusēt Molotova-Ribentropa paktu
Agrākie notikumi un Padomju Savienības loma tajos izraisīja emociju uzplūdus īsajā atklātuma posmā deviņdesmito gadu sākumā, bet tad tika apstrīdēti un noliegti, atkal slēdzot šo vēstures arhīva daļu. Šā laika notikumu visstrīdīgākais lēmums, ko Kremlis joprojām cenšas noklusēt, ir tā dēvētais Molotova–Ribentropa 1939. gada 23. augustā parakstītais “neuzbrukšanas līgums” starp Padomju Savienību un Hitlera Vāciju, kas sadalīja ietekmes joslas Austrumeiropā un pavēra ceļu Otrajam pasaules karam. Krievijas prezidents Putins izteicis pretrunīgus paziņojumus par Molotova–Ribentropa paktu. Runājot 2009. gadā Gdaņskā, Polijā, viņš ieturēja samierniecisku toni, paziņojot, ka Krievijas parlaments esot nosodījis paktu. Pēc sešiem gadiem tiekoties ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, Putins paziņoja, ka pakta noslēgšana bija svarīga Padomju Savienības drošībai. Arī citas Krievijas amatpersonas ir aizstāvējušas padomju aliansi ar nacistiem, kultūras ministram Vladimiram Medinskim pat paziņojot, ka paktam būtu jāuzceļ piemineklis.
Publiski apšaubīt Krievijas lomu Otrā pasaules karā arī mūsdienu Krievijā ir sodāma rīcība. Kā raksta “MT”, nesen kāds Permas pilsētas iedzīvotājs tika sodīts ar 200 000 rubļu (3500 dolāru) naudassodu par raksta ievietošanu tīmeklī, kur bija pareizi norādīts, ka 1939. gada septembrī Padomju Savienība iebruka Polijā saskaņā ar Hitlera Vāciju noslēgto vienošanos. Krievijas vēstures mācību grāmatās informācija par Molotova–Ribentropa paktu ir ļoti izvairīga. 2016. gada izdevumā tikpat kā nav pieminēti pakta slepenie protokoli, kas sadalīja Austrumeiropu starp Staļina Krieviju un Hitlera Vāciju. “Grāmatā ir attaisnojoša tonalitāte (par paktu),” uzskata vēstures skolotājs Kacva, piebilstot, ka tekstā nav lietots vārds “iebrukums”, bet gan Austrumeiropas “atbrīvošana” no Polijas un gaidāmā nacistu Vācijas iebrukuma. “1939. gada 17. septembrī sarkanās armijas spēki saņēma pavēli šķērsot rietumu robežu un atbrīvot Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju,” teikts vēstures mācību grāmatā. Līdzīgi ir izskaidrota Krievijas militārā klātbūtne Baltijas valstīs. Autoru ieskatā Krievijas iebrukums trīs Baltijas valstīs un to aneksija bija rezultāts demokrātiskām parlamenta vēlēšanām, kurās uzvarēja komunisti (!).
Vara cenšas uztiept savu viedokli
Cita vēstures epizode, kas turpina šķelt Krievijas sabiedrību, ir Staļina loma karā. Jaunajā mācību grāmatā atzīts, ka staļiniskās represijas kļuva par “centrālo elementu padomju dzīvē”, taču tām veltīts mazāk vietas nekā agrākos izdevumos. “Ir neiespējami saprast, kas notika 1941. gadā, nezinot par masu represijām,” uzskata vēsturnieks Abalovs. Izvairīšanās no strīdīgu tēmu analīzes vēstures mācību grāmatās notiek tāpēc, ka Kremļa ideologu ieskatā Padomju Savienības lomai karā ir jāveicina nacionālais lepnums, uzskata Kacva. Viņaprāt, Krievija nav vienīgā valsts, kas noklusē savas vēstures negatīvo pusi, taču Kremlis ir pārvērtis kara laika pārdzīvojumus un atmiņas par politisku instrumentu. Analītiķi atzīmē, ka šķietami metode darbojas, jo neviens cits pasākums Krievijā nepulcina tik daudz cilvēku. Bet vai uzvaras diena karā tiešām apvieno krievus? Vēstures skolotājs Abalovs to apšauba, jo par karu nav vienotas koncepcijas, turklāt nav atklātu diskusiju par kara cilvēcisko cenu, varai cenšoties uztiept cilvēkiem savu greizo viedokli.
