Čulpanas pirmizrāde atspoguļo viņas sirdsapziņu Jaunajā Rīgas teātrī 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunais Rīgas teātris (JRT) sezonu noslēgs ar izmaiņām, kas radušās Ukrainas notikumu kontekstā. Nākamnedēļ, 15. jūnijā, pirmizrādi piedzīvos JRT mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa iestudētā izrāde “Post Scriptum”, kurā galveno un vienīgo lomu spēlē krievu aktrise Čulpana Hamatova.
Skatītāju interese ir milzīga – izrāde, kas noritēs krievu valodā ar subtitriem latviski, šajā sezonā un arī augustā ir izpārdota. Tikmēr krievu slavenības mirdzums atstāj ēnā jautājumu, cik (ne)ētiski ir pieņemt valsts teātra štatā kādreizējo Putina atbalstītāju.
“Jau 85 dienas nav iespējams domāt par kaut ko citu,” 20. maijā sociālajā tīklā “Facebook” rakstīja izrādes režisors Alvis Hermanis, turpinot: “Nav iespējams arī taisīt teātra izrādes par kaut ko citu. Arī Jaunais Rīgas teātris šopavasar izmainīja visus plānus un šobrīd gatavo divas izrādes par šo karu. Kā tas izskatās no Ukrainas puses (“Sliktie ceļi”, pirmizrāde 10. jūnijā) un kā tas izskatās no Krievijas puses (“Post Scriptum”, pirmizrāde 15. jūnijā).”
No JRT publicētās informācijas uzzinām, ka izrādes “Post Scriptum” teksta materiāls aizgūts no kadiroviešu nogalinātās krievu žurnālistes Annas Poļitkovskas publikācijām laikrakstā “Novaja Gazeta”, kā arī – cenzūras aizliegtas nodaļas no Dostojevska romāna “Velni”. “Taču mūsu radītais stāsts ir par ko citu – par Krievijas (un ne tikai) apziņu, sirdsapziņu un zemapziņu pēdējo notikumu kontekstā,” pausts izrādes pieteikumā.
Tomēr stāsts “Post Scriptum” gadījumā šoreiz ir ne tikai par izrādes saturu jeb to, “kas” tiek pausts, bet, arī tā nesēju – “kurš” to pauž. Pēdējais šajā gadījumā ir vismaz tikpat svarīgs, ja nesvarīgāks. Šoreiz tā ir Krievijā (un nu jau arī Latvijā) populārā aktrise Čulpana Hamatova (46), Putina kādreizējā atbalstītāja, kura pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pameta Krieviju, pārcēlās uz Latviju un publiski pauda atbalstu Ukrainai, nosodot Krievijas politiku. Ikvienam ir tiesības pārdomāt, laboties, publiski paust nostāju, kā to šobrīd dara Č. Hamatova, tomēr – vai grēcinieces reabilitācija būtu jāsedz par Latvijas valsts līdzekļiem? Zināms, ka Jaunajā Rīgas teātrī Č. Hamatova šobrīd nav viesmākslinieces statusā – šā gada aprīlī kādreizējo Maskavas Nāciju teātra aktrisi JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis uzņēmis JRT štatā, tā “Latvijas Avīze” uzzināja JRT.
Norīt politisko krupi mākslā?
A. Hermanis 25. martā sociālajā tīklā pārpublicējis aktiera Andra Keiša ierakstu, kurā aktieris uzsver Č. Hamatovas profesionālās kvalitātes: “Daļa mūsu sabiedrības ir sašutusi un dusmīga, ka cilvēks, kurš 2012. gadā izteica atbalstu Putinam, ir mūsu teātrī. Redzot to, kas notiek Ukrainā, mani šāda reakcija nepārsteidz un liekas absolūti saprotama. Bet tomēr – ja saglabā mieru un vēsu prātu – pēc 2012. gada klipa Čulpana publiski ir aizstāvējusi gan meiteņu pankroka grupu “Pussy Riot”, gan Serebreņņikovu… Publiski. Tas bija viedoklis pret Kremli. Tas prasīja milzīgu drosmi. Es to ļoti novērtēju. Turklāt – jebkuram kino un teātra profesionālim ir skaidrs, ka Čulpana ir augstākās raudzes aktrise. Domāju, ka šobrīd, ja Čulpana būtu Maskavā, uz viņas durvīm ar krāsu būtu uzpūsta “Z” zīme. Slava Ukrainai!”
Jāteic, ka arguments par “augstākās raudzes aktrisi” pašreizējo notikumu kontekstā izskan nepiedodami naivi. Politika un māksla ir saistītas, lai kā Krievija gadiem ilgi centusies uzturēt pretēju naratīvu, tāpēc turpināt šo argumentāciju Latvijā nav pieņemami. Kāpēc JRT mākslinieciskais vadītājs vēlas reabilitēt Č. Hamatovas sagandēto reputāciju Latvijas valsts teātrī, kas darbojas, saņemot Latvijas valsts dotāciju? Vai tiešām Č. Hamatovas pagātnes “norijamais krupis” ir pietiekami mazs pret to iespējamo ieguvumu, ko saņemsim, ja aktrises “krievu balss” (atsauce uz 23. aprīļa mītiņu “Krievu balss pret karu”, kurā uzstājās arī Č. Hamatova) pārliecinās šaubīgos vietējos krievus uztvert Krieviju kā agresoru un mazinās “russkij mir” ietekmi savos skatītājos? Var jau būt, ka šis ir A. Hermaņa labās gribas akts, kas raida cerības zīmi, ka ir iespējams mainīties, izrāpties no Putina dubļiem un par to tikt uzņemtam Rietumos atplestām rokām.
Katrā ziņā par Čulpanu Hamatovu JRT jau “nobalsojuši” skatītāji, izpērkot visas pieejamās “Post Scriptum” biļetes laikā, kad uz otru Ukrainas notikumu kontekstā JRT repertuārā neplānoti iekļauto izrādi – režisores Kristīnes Krūzes veidoto “Sliktie ceļi”, kas veltīta karam Donbasā, – biļetes vēl itin brīvi iegādājamas. Ne jau Ukrainas stāsti ir tas, uz ko raujas publika.
Sadarbības turpinājums
Bet varbūt Čulpanas Hamatovas uzņemšana štatā jāsaprot kā netiešs JRT mākslinieciskā vadītāja solis, lai publikas acīs morāli attaisnotu paša režisora ilgstošo sadarbību ar Krieviju? A. Hermaņa un Čulpanas Hamatovas sadarbības vēsturei ir vairāk nekā desmit gadu, un tā saistīta ar A. Hermaņa iespēju strādāt lielākajā Krievijas teātrī – Maskavas Nāciju teātrī, kurā, nav noslēpums, nokļūst vien izredzētie. Aktrise spēlējusi divās Alvja Hermaņa iestudētās izrādēs. Pirmā no tām, “Šukšina stāsti” (2008), saņēma trīs Krievijas prestižās teātra balvas “Zelta maska”, 2014. gadā tika izrādīta arī Vladimiram Putinam, kurš pēc redzētā teica publisku uzrunu klātesošajiem, slavējot izrādi un režisoru par “īstās krievu dabas” parādīšanu. Toreiz Putina pausto pēc izrādes Alvis Hermanis atklātā vēstulē nosodīja, nevēloties saistīt Šukšina daiļradi ar “Putina antikrievisko ideoloģiju”.
Tajā pašā gadā Č. Hamatova Soču ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā bija viena no spēļu karoga nesējām – gods, kas tiek uzticēts politiski lojāliem Krievijas pārstāvjiem. 2014. gada martā žurnāls “Ogoņok” viņu atzina par 14. ietekmīgāko sievieti Krievijā. Vēl pirms tam, 2012. gadā, pirms Krievijas prezidenta vēlēšanām, Č. Hamatova piedalījās priekšvēlēšanu kampaņā, video uzrunā aicinot balsot par Putinu, kurš vienmēr esot atbalstījis viņas dibināto labdarības fondu “Podari žizņ” (“Dāvā dzīvību”) – tā mērķis ir palīdzēt bērniem ar onkoloģiskām saslimšanām. Atceramies arī Hamatovas izteikumus tolaik intervijā Ksenijai Sobčakai – jautāta, ko izvēlētos, revolūciju vai dzīvi tādā režīmā kā Ziemeļkoreja, viņa atbildēja, ka labāk izvēlētos Ziemeļkorejas variantu, jo nevēlas pieļaut upurus, kas rastos revolūcijas rezultātā. Krievijas opozīcija tagad atgādina Hamatovai par šo epizodi, norādot, ka nu viņa izvēlējusies aizbēgt uz Latviju no Ziemeļkorejas tipa režīma, kas pašlaik tiek ieviests Krievijā.
2014. gadā, kad tika okupēta Krima un virknei Krievijas mākslinieku tika liegta iebraukšana Latvijā, Krievijas tā dēvētajā melnajā sarakstā iekļuva režisors Alvis Hermanis. Taču jau atkal, tas nebija šķērslis, lai 2019. gadā A. Hermanis tomēr saņemtu vīzu, lai tajā pašā Nāciju teātrī iestudētu izrādi “Gorbačovs” – par pēdējo PSRS līderi. Kā toreiz atklāja A. Hermanis, vīzu esot izgādājis Nāciju teātra vadītājs, Putinam pietuvinātais Jevgēņijs Mironovs, kurš izrādē spēlēja Mihailu Gorbačovu, bet tikko ciniskā kārtā kļuvis par Krievijas sagrautā Mariupoles teātra “patronu”. Č. Hamatovai izrādē – Raisas Gorbačovas loma. Starp citu, tai pašā 2019. gadā Č. Hamatova uzstājās okupētajā Krimā.
Lai arī pēc 24. februāra Č. Hamatova atzina, ka kļūdījusies, un nosodīja Krieviju, viņa atšķirībā no, piemēram, kinorežisora Vitālija Manska, nav atzinusi, ka būtu atbildīga par Krievijā notikušo. Aktrise atrunājas, ka savulaik neesot zinājusi, kāda ir Krievijas vara un Putins: “Protams, esmu pieļāvusi daudz kļūdu, galvenā no tām – 20 gadus neskatījos televizoru. Ja būtu to skatījusies, labāk saprastu situāciju, kurp iet Krievija,” tā intervijā “BBC.ru” saka Č. Hamatova.
Uzņemtu Teātra darbinieku savienībā
“Pieņemt darbā Čulpanu Hamatovu ir teātra mākslinieciskā vadītāja kompetences jautājums,” “Latvijas Avīzei” teic Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis,
norādot: “Ja Alvis Hermanis uzskata, ka viņi teātrī to grib darīt un viņiem tas ir vajadzīgs, turklāt viņi var ar kolektīvu par to vienoties, tad tā ir viņa darīšana. Teātra mākslinieciskais vadītājs atbild Kultūras ministrijas un sabiedrības priekšā ar deleģējuma līgumu, un man ne personiski, ne arī kā LTDS priekšsēdētājam nevar būt ne iebildumu, ne nosodījuma vai atzinības. Savulaik kā teātra direktors varēju pieņemt darbā jebkuru cilvēku, kas man likās vajadzīgs.”
Zināms, ka pašlaik Č. Hamatova, kura Latvijā uzturas, pateicoties termiņuzturēšanās atļaujai, nav LTDS biedre, un nav arī saņemts iesniegums par viņas iestāšanos LTDS. “Ja šāda vēlme būs, par to lems LTDS valde deviņu cilvēku sastāvā. Man personīgi nebūtu iebildumu,” pauda O. Rubenis. Viņš piemin piemēru – krievu teātra producente Jevgēņija Šermeņeva, kura uz Latviju atbrauca jau pirms vairākiem gadiem, “saprazdama, kas Krievijā notiks”, un šobrīd ir Lietuvas teātra balvas žūrijā un bija arī mūsējā. “Viņa ir iestājusies LTDS. Raksta man e-pastus latviešu valodā. Viss turpmākais jau ir atkarīgs gan no pašas Čulpanas Hamatovas, gan no Alvja Hermaņa un tā, kādā veidā viņš izmantos aktrises darbu,” vērtē O. Rubenis.
LTDS valdes priekšsēdētājs Č. Hamatovas un A. Hermaņa aizstāvībai arī pauž: “Nevar šodien cilvēkus sodīt par lietām, par ko viņi ir pauduši tikai viedokli, bet nav izdarījuši neko sliktu. Čulpana Hamatova ilgus gadus, tiesa, izmantodama Krievijas naudu, – un Krievijas naudu esam izmantojuši mēs visi, tostarp mūsu valsts, kas 30 gadu garumā nav sakārtojusi attiecības tā, lai mēs to neizmantotu, – varbūt akli, varbūt apzināti, atbalstījusi Krievijas varu, bet viņa ar šo naudu ir izglābusi tūkstošiem bērnu dzīvību. Uzskatu, ka 24. februāris ir robežlīnija. Ja tajā dienā daudzi Krievijas mākslinieki nolēma aizbraukt no Krievijas un nostāties pret šo karu, mums nevajag viņus nīcināt ārā, bet tieši otrādi – atbalstīt. Nevajadzētu izteikt pārmetumus, pirms neesam paskatījušies paši uz sevi.”
