Guntis Kalme: Krievijas sakāve vairs nav aiz kalniem 0
Guntis Kalme, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pasaule 9. maijā vēroja Krievijas īpašo dienu – “победобесие”, ko “google” iztulko kā “uzvaras neprātu”. Tas ir tā sauktās krievu pasaules idejas zenīts. Vladislavs Surkovs, prezidenta palīgs (2004–2008), kurš nodarbojās ar šīs idejas ieviešanu, par to sacījis – bija tāds uzdevums, kā runāt par impēriju, par mūsu vēlmi paplašināties.
Britu laikraksts “The Economist” atzīmē – “krievu pasaule” agrāk bija neskaidrs vēsturisks termins, kas apzīmēja slāvu civilizāciju, kuras pamatā ir kopīga etniskā piederība, reliģija un vēsturiskais mantojums. Putina režīms atdzīvināja šo ideju un ieviesa to propagandā vulgārā formā, kas apvienoja antirietumniecisku tumsonību, pareizticīgo dogmas, nacionālismu, sazvērestības teorijas un staļiniska tipa policejisku valsti. Šī ideja zombētajā Krievijā ir novesta līdz valsts reliģijas statusam – ticība “Lielajai Uzvarai”.
Specsirojums, laupīšana un visatļautība
Jūlija Latiņina, “Novaja gazeta” žurnāliste: “Pēdējo divdesmit gadu laikā Putina Krievijā radīts īsts 9. maija kults… Formulēt tā pamatjēgu var šādi. Krievu tauta – tas ir Jēzus Kristus, kurš upurējis sevi par visu cilvēci un atbrīvojis pasauli no nacisma šausmām. Bet nepateicīgā pasaule – amerikāņi, briti, poļi, igauņi, ukraiņi un citi – šo upuri neatzīst un krievu tautai neklanās. Tāpēc viņus vajag sodīt. (..)
Tas ir attaisnojums jebkādai visbaisākajai rīcībai pret pasauli, kas nav atzinusi un novērtējusi krievu zaldāta upuri. Pēc būtības tas ir jaunā krievu totalitārisma kults, kura ideoloģija ir ļoti vienkārša. Krievi ir vislabestīgākā, viscilvēcīgākā nācija, kas gatava nest vislielākos upurus, un visi, kas to neatzīst, ir nacisti. Bet nacisti nesaudzīgi un pilnībā jāiznīcina. Staļins cīnījās Ukrainā ar nacistiem un banderiešiem, un Putins cīnās Ukrainā ar nacistiem un banderiešiem. Putins – otrais Staļins. Varam atkārtot.”
Rietumos attieksmi pret Otro pasaules karu ar tā šausmām var īsi raksturot ar vārdiem “nekad vairs!”, toties Krievijā notiekošais ir patiess kara kults, kura moto ir minētais “varam atkārtot!”. Izslavētā noslēpumainā krievu dvēsele piepeši atklājas kā vienkārša brutalitāte.
Šodien Krievijas seja nav krievu klasiskā kultūra, bet tas, ko krievu žurnālists Jevgeņijs Kiseļevs sauc par krievu sabiedrības un īpaši tās armijas “bidlomasu”. Tā nāk no sociālajām padibenēm, deklasētiem elementiem, nabadzīgākajiem reģioniem – t. s. “glubinkas”. Viņi “militāro specoperāciju” uztver kā specsirojumu, laupīšanas un visatļautības pasākumu.
Kara noziegumi ir viņu normāla ikdiena. Bet tas nav tikai armijas zemākais līmenis, ko varētu norakstīt uz dagestāniešu un burjatu zemo izglītības un kultūras līmeni. Pēc tam kad no Bučas tika pārvietota tajā plosījusies 64. atsevišķā motorizēto strēlnieku divīzija, Putins tai par “varonību” piešķīra gvardes goda nosaukumu. To dod par kauju nopelniem. Līdz ar to jebkādi jautājumi par Krievijas militāro morāli principā ir lieki. Pareizticīgo Lieldienās ukraiņu lūgtie un krievu atraidītie “zaļie koridori” Mariupolē un Kijivas apšaude ANO ģenerālsekretāra Gutērreša vizītes laikā jau neizraisīja izbrīnu, bet tikai aizvien pieaugošu sašutumu. Ar to Putins pats sevi simboliski izslēdza no starptautiskās sabiedrības. Baznīcas sakāmvārds vēsta – ja Dievs grib kādu sodīt, viņš tam atņem saprātu.
Rietumu pretestību graujošie faktori
Bet katrā nozīmīgā notikumā parasti ir iesaistītas vismaz divas puses, kur nu vēl šobrīd notiekošajā Trešajā pasaules karā. Kā raksta vācu žurnāls “Bild”, Putina spēks ir Rietumu nespēka rezultāts. Proti, Putina un viņa režīma ļaunumu barojis pašu Rietumu gribas un morālais vājums. Nespēja pastāvēt uz saviem principiem un vērtībām. Ne velti pravietis Jesaja brīdināja: ja jūs neticēsiet, jūs nepastāvēsiet!
Bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele vienmēr aizbildinājās, ka bizness nav jaucams ar politiku. Kamēr vien Rietumi nenošķirs principus un peļņu, vērtības un ērtības un ik dienas turpinās Putinam maksāt miljardu dolāru par naftu un gāzi, turpināsies stāvoklis, kuru vēl pirms sešiem gadiem aprakstīja Sandra Kalniete: “Agrāk es domāju, ka eiropiešu nespēja saskatīt īstos Krievijas nolūkus izriet no naivuma un lētticības. (..)
Gadu gaitā ir apstiprinājušās manas aizdomas, ka izlikšanās par labticīgiem ideālistiem, kas nemitīgi piesauc dialoga nepieciešamību un Eiropas vērtības, ir tikai dūmu piesegs, aiz kura bieži vien tiek paslēpts cinisms un alkatība. Krievijas tirgus ir tik plašs, peļņas iespējas tik lielas, kālab gan to vārdā skaisti neparunāt.”
Būsim godīgi saukt vārdā Rietumu pretestību graujošos iekšējos faktorus. Tie ir:
a) patērētājsabiedrības morāle ar tās komforta kultu, nespēju un nevēlēšanos pārvarēt fiziskas un psiholoģiskas grūtības;
b) individuālisms un egoisms, kas vēstī, ka valsts nav vērtība, drošība nav prioritāte, tikai nevajadzīgs tēriņš;
c) patērētājsabiedrības inteliģences attieksme, kas vēstī vērtībnihilismu, ka nekas nav tā vērts, lai par to mirtu. Tas sludina nepatiku pret kārtību, disciplīnu un spēku; tas vieš gļēvuma un izlaidības, patvaļīguma un bezatbildības kultu.
Šāda uz labklājību un personisko labumu hiperorientēta sabiedrība ir par gļēvu, lai cīnītos un pārvarētu grūtības. Ultraliberālisma ietekmē nacionālās, reliģiskās un morālās vērtības tiek marginalizētas un relativizētas. Tā faktiski tiek veidota izdzīvot un funkcionēt nespējīga sabiedrība.
Pretputiniskās demonstrācijās var redzēt T kreklus ar Krievijas iekarojumu uzskaitījumu pa gadiem ar retorisku jautājumu: kur tas beigsies? Kā lai neatceras pravieša sacīto: ja jūs neticēsiet, jūs nepastāvēsiet! Ja negribēsim turēties pie Dieva dotajām vērtībām, kā pastāvēsim? Pašu spēks ir nepietiekams vēstures cunami laikos.
Mums jāveic savs mājas darbs
Pateicoties ukraiņu tautas varonīgai pretestībai, Rietumi mainījuši savu politisko morāli. Krievijai simboliskajā datumā – 9. maijā – ASV un Ukraina parakstīja lendlīzes līgumu. Kā teica Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis: “Brīvībai jābūt bruņotai ne sliktāk kā tirānijai.” Vismotivētākai Eiropas armijai tiks sniegti modernākie ieroči. Tas ir pierādījums tam, ka varonība – vienlīdz tautas un armijas – varonība atmaksājas. Cik labi, ka mūsu karavīri – leģionāri, cīnoties pret krievu okupantiem, nomazgāja kaunu par latviešu nepretošanos 1940. gadā. Uz viņu varonību mēs šodien varam atsaukties un šeit guldītos kritušos godināt.
Ukraina ar savām un okupantu asinīm raksta jaunu lappusi cilvēces vēsturē. Tajā ik rinda vēsta par pretestību iebrucējam, brīvības un savas tēvzemes mīlestību. Patriotisku runu neatņemama sastāvdaļa ir aicinājums mācīties no vēstures. No šīs ukraiņu mums sniegtās mācību stundas iemācīsimies vismaz vienu pamatatziņu: labajam ir jābūt motivētākam, stiprākam, labāk bruņotam un ekipētākam nekā ļaunajam.
Krievijas sakāve vairs nav aiz kalniem. Padomāsim, kā mēs cienīgi savā galvaspilsētā un visā Latvijā sveiksim uzvaru guvušos Ukrainas karavīrus. Taču ne jau ar joprojām Rīgas skatu bojājošo okupācijas pieminekli Pārdaugavā. No tiem, kā citiem okupācijas laika krievekleņiem, mūsu vide ir jāattīra. Mums jāveic savs mājas darbs. Kā sacīja mūsu prezidents: “Šis piemineklis vienmēr ir bijusi skabarga latviešu dvēselei, jo ar to tiek slavināts okupantu karaspēks, kurš atnesa latviešiem lielas ciešanas. Tagad tas ir saasinājies, jo šī pati armija, kas 1944., 1945. gadā iekaroja Latviju, tagad karo Ukrainā un izvērš kara noziegumus, kurus mēs visi redzam.”
Bet tas vēl nav viss. Līdz šim ģeogrāfijā ir bijuši četri galvenie virzieni: ziemeļi, dienvidi, rietumi, austrumi. Ukraina ir ieviesusi piekto – kreisera “Moskva” virzienu. Pēc tā jājautā – vai tiešām Rīgā ir nepieciešama Maskavas iela? Un vai Latvijas Nacionālo karavīru biedrībai jāatrodas Puškina ielā? Mums pašiem ir savi dižgari, kurus cildināt, savu pilsētu ielas saucot viņu vārdos. Ja domājam, ka pietrūks varoņu, palūgsim ukraiņiem. Viņiem to tagad ir ļoti daudz.
