Krievijas robeža beigsies tur, kur tiks sakauts Putins 84
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kremļa plāns pakļaut savai kontrolei Ukrainu ir cietis fiasko, bet tas vēl nenozīmē, ka Maskava ir atteikusies no vēlmes paplašināt “krievu pasaules” robežas. Moldova, Gruzija, Kazahstāna: visas šīs valstis Krievija ar dažādiem paņēmieniem cenšas paturēt savā ietekmes zonā.
Pirms vairākiem gadiem Krievijas prezidents Vladimirs Putins tikās ar ģeogrāfijas skolēniem un kādam zēnam uzdeva jautājumu: “Kur beidzas Krievijas robežas?” Puisēns godprātīgi atbildēja, ka Krievijas robeža beidzas pie Beringa jūras šauruma, kas Krieviju šķir no ASV. Taču šāda atbilde nebija pa prātam Kremļa saimniekam, kurš pavēstīja, ka “Krievijas robežas nekur nebeidzas”.
Tas varētu šķist kā nevainīgs joks, taču patiesībā ļoti labi atspoguļo pasaules uzskatu, kas raksturīgs Putinam un arī miljoniem krievu.
Putina izpratnē “krievu pasaule” ir ne tikai Krievijas valsts ar tās starptautiski atzītām robežām, bet gan daudz plašāks jēdziens, jo pie šīs pasaules pieskaitāma ikviena vieta, kur dzīvo krievi. Un mūsdienās viņi dzīvo gandrīz visās pasaules malās: ne tikai Rīgā, Tallinā un Kijivā, bet arī Berlīnē, Ņujorkā un Sidnejā.
Viens no “krievu pasaules” ideologiem Vladislavs Surkovs šo jēdzienu skaidroja šādi: “Kas ir “krievu pasaule”? Tā ir visur, kur cilvēki runā un domā krievu valodā. Kur cilvēki ciena mūsu Putinu. Kur cilvēki baidās no Krievijas ieročiem, tā arī ir “krievu pasaule”. Tā ir mūsu ietekmes zona.”
Putina “krusta karš”
Ne jau velti Putins savulaik nosauca PSRS sabrukumu par “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”.
Pēc viņa domām, tā bijusi krievu tautas traģēdija, jo vienā mirklī 25 miljoni krievu palikuši ārpus Krievijas robežām.
Tas nekas, ka šāda situācija izveidojās Krievijas imperiālisma un vēlāk arī padomju režīma īstenotās rusifikācijas politikas rezultātā. Putins apgalvo, ka PSRS iezīmēja “vēsturiskās Krievijas robežas”, bet līdz ar PSRS izjukšanu zudis viss, kas veidots (no pakļauto tautu viedokļa – salaupīts) 1000 gadu laikā. Putina ieskatā krievi ir nevis okupanti, bet gan vēsturiskas netaisnības upuri, jo PSRS sabrukums viņiem liedza iespēju saimniekot visā “vēsturiskās Krievijas” teritorijā.
Putins ir centies labot šo “netaisnību”, un šīs revanšisma politikas spilgtākās izpausmes ir Krimas aneksija un pašlaik notiekošais karš Ukrainā. Taču būtu maldīgi domāt, ka tā ir tikai Putina un valdošās elites politika. Kremļa uzsākto “krusta karu” pret tiem, kas nevēlas pakļauties “krievu pasaulei”, atbalsta arī miljoniem Krievijas iedzīvotāju.
“Paskatieties mūsu vēsturē. Krievija nekad nav uzbrukusi pirmā,” laikrakstam “The Wall Street Journal” stāsta Pleskavas iedzīvotāja Nadežda Nikolajeva, kuras vīrs nosūtīts karot uz Ukrainu. Pleskavas 76. gaisa desanta divīzija piedalījās arī kaujā par Kijivu un civiliedzīvotāju slepkavošanā Bučas pilsētā, bet cīņā ar Ukrainas aizstāvjiem krievu desantnieki cietuši lielus zaudējumus.
“Tas, ka mūsu vīri gāja bojā, protams, ir traģēdija visiem. Taču tas nebija veltīgi. Viņi aizstāvēja savu tautu, savas sievas un bērnus, viņu nākotni,” uzskata Nikolajeva.
Viņa kopā ar draudzeni Jūliju vāc pārtiku un apģērbu, ko sūta okupantu karavīriem uz Ukrainu. “Mūsu puiši cīnās, lai pabeigtu to, kas savulaik neizdevās mūsu vectēviem,” Jūlija atkārto Kremļa propagandas murgus par “Ukrainas nacistu” piebeigšanu.
Un nevajadzētu arī dzīvot ilūzijās, ka krievu ambīcijas aprobežojas tikai ar Ukrainas iekarošanu. Sabiedriskās domas aptaujā, kas veikta Krievijā, 34% respondentu pauda viedokli, ka jau pašlaik ir pamatots iemesls, lai uzsāktu “speciālo militāro operāciju” Baltijas valstīs, bet 26% gribētu sarīkot šādu operāciju arī Kazahstānā, kur dzīvo liela krievu minoritāte.
Baltkrievijas aprīšanas plāns
Starptautiskās politikas analītiķi secina, ka Putina režīms saprot tikai spēka valodu un Krievijas robežas beigsies tur, kur krievu karaspēks saņems kārtīgu pērienu. Šobrīd to jau varam redzēt Ukrainā, kur Ukrainas aizstāvji sekmīgi pretojas Kremļa centieniem paplašināt “krievu pasaules” robežas.
Putins ir noliedzis, ka Krievijas mērķis ir okupēt visu Ukrainas teritoriju, lai gan viņš atkārtoti uzsvēris, ka neuzskata Ukrainu par suverēnu valsti un ukraiņus par atsevišķu tautu.
Visticamāk, Kremlis gribētu Ukrainā nodibināt ko līdzīgu Aleksandra Lukašenko režīmam Baltkrievijā.
Lai gan formāli Baltkrievija ir neatkarīga valsts un Lukašenko dažkārt pat uzdrošinās iebilst Putinam, tomēr patiesībā tā ir gandrīz pilnībā atkarīga no Krievijas un spiesta pakļauties Maskavas prasībām. Par to liecina kaut vai tas, ka Lukašenko atļāva izmantot Baltkrievijas teritoriju, lai Krievijas karaspēks varētu iebrukt Ukrainā. Līdz šim viņš gan atteicies sūtīt baltkrievu karavīrus uz Ukrainu.
Minskas diktators pārbauda Putina pacietību, un ne velti nesen tika noplūdināti Kremļa stratēģijas dokumenti, no kuriem izriet, ka Maskava izskatījusi iespēju līdz 2030. gadam pilnībā iekļaut Baltkrieviju Krievijas sastāvā. Kremlis ar šādu scenāriju gribētu nodrošināties pret risku, ka nākotnē Baltkrievija izdomā atkal tuvināties Rietumiem.
Kazahstāna negrib “krievu pasauli”
Ar līdzīga veida problēmām Kremlis saskāries Kazahstānā, kur Maskavai nākas konkurēt ne tik daudz ar Rietumu, cik ar Ķīnas ietekmi. Pagājušā gada sākumā, neilgi pirms krievu iebrukuma Ukrainā, Krievijas sūtītie “miera uzturētāji” palīdzēja Kazahstānas valdībai kontrolēt situāciju valstī pēc plašiem nemieriem, kas bija satricinājuši šo Vidusāzijas valsti.
Putins uzskatīja, ka tagadējais Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs viņam ir pateicību parādā, taču Kazahstāna atteikusies atbalstīt Putina militāro avantūru Ukrainā. Vēl vairāk, pagājušā gada vasarā Tokajevs, kurš bija ieradies uz ekonomikas forumu Sanktpēterburgā, atļāvās Putina klātbūtnē paziņot, ka Kazahstāna neplāno atzīt Maskavas atbalstītās Doneckas un Luhanskas “tautas republikas”, ko viņš nosauca par “kvazivalstiskiem veidojumiem”.
Kazahstānas tautai patiesībā ir daudz vairāk kopīga ar ukraiņiem, nevis ar krieviem.
Latvijā un citviet pasaulē daudziem ir zināms Staļina režīma īstenotais genocīds pret ukraiņu tautu, kad pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā Ukrainā bada nāvē tika nomērdēti miljoniem ukraiņu. Taču mazāk ir zināms par tikpat briesmīgu badu, kas tolaik nodarīja milzīgu postu Kazahstānā. Padomju režīma izraisītais bads visvairāk skāra tieši kazahus, kas kļuva par minoritāti paši savā zemē. Etnisko kazahu īpatsvars noslīdēja zem 40%, bet vietā iebrauca miljoniem krievu. Tikai pēc PSRS sabrukuma un neatkarības iegūšanas Kazahstānai izdevās nostiprināt savu valodu un identitāti; mūsdienās ap 70% valsts iedzīvotāju ir kazahi, bet krievu minoritāte sarukusi līdz aptuveni 15%.
Krievi pārsvarā apdzīvo Kazahstānas ziemeļu reģionus, kas robežojas ar Krieviju. Un netrūkst krievu nacionālistu, kas uzskata, ka Maskavas pienākums ir “glābt” Kazahstānas krievus.
Pagājušogad bijušā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva sociālo tīklu kontā parādījās ieraksts, kurā tika apšaubīta Kazahstānas un Gruzijas neatkarība. Kazahstāna bija nodēvēta par “mākslīgu valsti” un apsūdzēta “genocīdā pret krieviem”, savukārt Gruzija neesot eksistējusi pirms 19. gadsimta, kad tā kļuva par daļu no Krievijas impērijas. “Kamēr tur neatnāks krievi, kārtības nebūs,” bija teikts ierakstā, bet drīz vien tas tika izdzēsts. Medvedeva pārstāvji apgalvoja, ka viņa kontu esot uzlauzuši hakeri.
Izdāļā Krievijas pases
Krievi jau tiešām ir atnākuši uz Gruziju un Kazahstānu, tikai ne gluži tādā veidā, kā to bija iedomājies Kremlis. Simtiem tūkstošu krievu ir aizbēguši uz šīm un citām valstīm, bēgot no Krievijā izsludinātās mobilizācijas, lai tikai nebūtu jābrauc karot uz Ukrainu.
Gruzija krieviem ir īpaši pievilcīga valsts, jo daudziem vēl no padomju laika palikuši atmiņā stāsti par gruzīnu viesmīlību.
Arī tagadējā Gruzijas valdība nav naidīgi noskaņota pret Krieviju, tā mēģina ieturēt neitrālu pozīciju, lai gan liela daļa Gruzijas sabiedrības pieprasa aktīvāk atbalstīt Ukrainu. Gruzīniem vēl ļoti labā atmiņā ir 2008. gada vasaras notikumi, kad Krievijas karaspēks iebruka Gruzijā, lai atbalstītu Dienvidosetijas un Abhāzijas separātistus. “Mēs redzējām, kā krievu tanki iznīcina Gruzijas ciemus un kā krievu lidmašīnas sadragā mūsu cerības uz labāku nākotni. Mēs redzējām, kā simtiem tūkstošu cilvēku tiek padzīti no savu senču mājām,” vēsta Gruzijas parlamenta priekšsēdētājs Šalva Papuašvili.
Krievija savu “krievu pasaules” paplašināšanas programmu sāka jau labu laiku pirms 2008. gada iebrukuma, jo Dienvidosetijas un Abhāzijas iedzīvotājiem masveidā tika piešķirtas Krievijas pilsoņu pases. Rezultātā lielākā daļa šo reģionu iedzīvotāju kļuva par Krievijas pilsoņiem, tādējādi 2008. gadā Maskavai bija iegansts, lai sūtītu savu karaspēku “glābt tautiešus” no Gruzijas valdības spēkiem. Gruzijai nācās piekāpties cīņā ar daudz lielāko pretinieku, tādējādi Tbilisi valdība pilnībā zaudēja kontroli pār Abhāziju un Dienvidosetiju.
Abas separātistu republikas ir pasludinājušas neatkarību no Gruzijas, bet šo soli atzinusi tikai Krievija un dažas eksotiskas valstis, piemēram, Nikaragva un Nauru. Kā norādīja bijušais Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts, Dienvidosetijas neatkarība eksistē tikai uz papīra, jo patiesībā šo teritoriju ar mazāk nekā 60 000 iedzīvotāju pilnībā kontrolē Krievijas specdienesti. Abhāzija un Dienvidosetija saņem finansējumu no Maskavas un kā valūtu izmanto Krievijas rubli.
Aneksija izmaksā dārgi
Pagājušogad toreizējais Dienvidosetijas separātistu pašpasludinātās republikas prezidents Anatolijs Bibilovs pavēstīja, ka Dienvidosetija varētu spert soļus uz oficiālu pievienošanos Krievijai, ko viņš raksturoja kā osetīnu tautas “vēsturisko dzimteni”. “Krievu pasaule šodien aizstāv tai piederīgos, tos, kas iestājas pret nacismu, aizstāv vispārcilvēciskās vērtības. Es uzskatu, ka apvienošanās ar Krieviju ir mūsu stratēģiskais mērķis,” paziņoja Bibilovs. Krievijas sastāvā pašlaik jau ir osetīnu apdzīvotā Ziemeļosetija.
Taču pēdējā laikā runas par Dienvidosetijas un arī Abhāzijas oficiālu iekļaušanu Krievijas sastāvā ir pieklusušas.
Pēc starptautiskās politikas analītiķu domām, Maskavai šāds solis izmaksātu pārāk dārgi, turklāt tam nebūtu pietiekama atbalsta Krievijas sabiedrībā. “Krimas aneksija Krievijā bija populāra, jo krievi uzskata Krimu par savu teritoriju. Taču izmaksas bija augstas; Krievijas sabiedrība redzēja, ka viņu nodokļi aizplūst uz Krimu, kamēr vidējais krievs dzīvo ne pārāk labi. Putinam pašlaik jau ir pilnas rokas ar Ukrainu; viņa interesēs nebūtu uzņemties papildu saistības ar Dienvidosetijas aneksiju,” spriež Krievijas un Eiropas politikas pētniece Mērija Glanca.
Bažas par provokācijām Moldovā
Citi eksperti norāda, ka Maskavai jau nemaz nerūp “krievu pasaules” iemītnieku labklājība. Galvenais mērķis, uzturot “iesaldētos konfliktus” Gruzijā, Pie-dņestrā, Kalnu Karabahā, ir neļaut šīm valstīm attīstīties un tuvināties Rietumiem, uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO.
Spilgts piemērs ir Piedņestra, kur Krievija jau vairāk nekā 30 gadu atbalsta separātistus, kas negrib pakļauties Moldovas valdībai. Pēdējā laikā situācija ap Moldovu un Piedņestru ir saasinājusies, jo Krievijai ļoti nepatīk Moldovas prezidentes Maijas Sandu pasludinātais kurss uz iekļaušanos Eiropas Savienībā. Sandu nesen paziņoja, ka Krievija gatavojas sarīkot Moldovā valsts apvērsumu, lai palīdzētu nākt pie varas prokrieviskiem spēkiem. Pēc viņas domām, Krievijas mērķis ir izmantot Moldovu kā placdarmu cīņā pret Ukrainu.
“Skaidrs, ka Krievijai ir ļoti liela vēlme pastiprināt karu un ieraut tajā arī mūs. Mēs esam maza valsts, pret kuru vērsts liels spiediens,” secina Moldovas politologs Julians Groza.
90. gadu sākumā Piedņestrā jau plosījās karš, kas prasīja simtiem cilvēku dzīvību. Vietējie iedzīvotāji raizējas, ka Krievija mēģinās atkal uzkurināt kara liesmas. 62 gadus vecais Vlads Untila raidsabiedrībai “BBC” stāsta, ka pirms 30 gadiem jau karojis pret Krievijas atbalstītajiem separātistiem.
“Mums ir paveicies, ka Ukraina šobrīd mūs aizstāv, bet, ja sāksies karš arī Moldovā, mēs būsim gatavi atkal aizstāvēt savu zemi.”
