Krievijas robeža ar NATO dubultosies, vēlēšanas tuvojas un rodas dažādi jautājumi, Streips atgriežas TV ekrānā 0
Šodien, 18. jūlijā, telekanāla Rīga24 atsāksies raidījums “Vēlais ar Streipu” pēc trīsarpus nedēļām, kuras pavadīju atvaļinājumā. Šovakar man galvenā tēma būs lietas kuras notika laikā, kamēr biju prom.
Ārkārtas plenērsēde saistībā ar Kremļa agresiju
Tajā skaitā, piemēram, par faktu, ka pagājušajā ceturtdienā, 14. datumā, Latvijas Saeimā bija ārkārtas plenārsēde, lai spriestu par jautājumu, kāds netieši saistāms ar pašreizējo Kremļa fašista agresiju Ukrainā un vistiešāk saistāms ar blakus efektu, par kuru acīmredzot Kremļa fašists tā kārtīgi nepadomāja, pirms sāka savu barbarisko avantūru.
Proti, Saeimā minētā diena bija viena no tām, kur no rīta fiksi lēmuma projekts jānodod komisijai ar lūgumu to atzīt par steidzamu. Saeimas pīppauzes laikā tiekas attiecīgā komisija, un pēc tam tiek sarīkota vēl viena ārkārtas sēde, lai lēmumu pieņemtu otrajā un nu jau galīgajā lasījumā.
Šajā gadījumā runa bija par protokoliem par Somijas republikas un Zviedrijas karalistes uzņemšanu NATO militārajā aliansē. Protokolu par tās pirmās pievienošanos mūsu gudrās galvas apstiprināja ar 77 balsīm par un nevienu pret. Par tās otras pievienošanu nobalsoja 78 deputāti un neviens nebija pret.
Reiz jautājums par abu valstu iekļaušanu Ziemeļatlantijas līguma organizācijā būs nokārtots, Krievijas robeža ar NATO aliansi teju vai divkāršosies tās garumā.
Somijai robeža ar lielo kaimiņvalsti ir 1340 kilometru garumā. Kremļa fašists mūždien ir gaudies un vaimanājis par domu, ka NATO spēku vešana viņa režīma tuvumā ir kaut kāds baiss apdraudējums pret svēto Krieviju un tās tautu.
Tas nekas, ka NATO kopš pirmās dienas un līdz šai pat dienai ir bijusi aizsardzības, nevis uzbrūkoša alianse. Kremļa fašistam tādi sīkumi pie pakaļas, ja sava asiņainā režīma saglabāšanai vajadzīgā propaganda ir svarīgāka.
Taču vienalga robeža ar NATO tagad būs gandrīz divreiz garāka. Un tas ir tikai un vienīgi pateicoties Kremļa fašista lēmumam, pirmoreiz kopš 2. pasaules kara beigām uzsākt karu pret citu valsti ar mērķi to iznīcināt un pakļaut sev.
Tas, ka līdz šim fašistam tas nav izdevies un visticamāk arī neizdosies, te ir blakus jautājums. Galvenais ir fakts, ka joprojām turpinās dzīvojamo māju un cita veida infrastruktūras nekritiska bombardēšana Ukrainā ar acīmredzamo mērķi atsevišķas pilsētas noslaucīt no zemes virsas, lai pēc tam Kremļa fašista spēki tās varētu “okupēt.”
Katru sekundi, katru minūti, katru stundu, katru dienu krasi pieaug kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci skaits, kādu fašista spēki kaimiņvalstī ir uzrīkojuši. Grūti spriest, cik no tiem, ja vispār kāds, kādreiz nonāks tiesas priekšā, lai atbildētu par savu rīcību.
Maz ticams, ka pašam Kremļa fašistam tāds liktenis spīd vai draud, ja arī viņa valstī šķietami arvien vairāk cilvēku gribētu redzēt viņa pretīgo purnu aizejam, nevis atnākam.
Tā vai citādi: Slava Ukrainai! Slava tās varoņiem! Slava tās prezidentam un tautai! Slava tās nākotnei kā demokrātiskai valstij Eiropā!
Sākas kandidātu sarakstu pieņemšana
Šovakar “Vēlajā ar Streipu” arī konstatēšu faktu, ka mana atvaļinājuma laikā Centrālā vēlēšanu komisija uzsāka kandidātu sarakstu pieņemšanu 14. Saeimas vēlēšanām, kuras paredzētas 1. oktobrī. Komentāra rakstīšanas dienā pusapaļas 75 dienas palikušas.
Raidījumā konstatēšu, ka līdz tam brīdim sarakstus iesniegusi viena partija un viena partiju apvienība. Ne vienā, ne otrā gadījumā neminēšu tās vārdā, jo patlaban noteikta valsts cenzūra attiecībā uz raidījumu vadītājiem tādiem, kā es.
Te varu pateikt, ka apvienība bija Attīstībai/Par, kurai rudenī varētu būt veiksme. Tiesa, tas vismaz daļēji būs atkarīgs no tā, kas tuvākajās nedēļās un mēnešos notiks ar Covid-19 pandēmiju.
Jo visu laiku kopš tās pirmsākumiem, atbildīgo Veselības ministriju ir kūrējuši A/P ļaudis. Vispirms visai bezpalīdzīgā Ilze Viņķele, bet visu laiku kopš tam kādreizējais klarnetists Daniels Pavļuts.
Pavļuta kungs mums vairāk ir izcēlies ar entuziasmu nekā ar īpaši demonstrējamiem rezultātiem. Vakcinēšanas programmas pirmsākumi bija vairāk nekā haotiski, un joprojām divus gadus pēc pandēmijas sākuma vairāk nekā 30% mūsu valsts iedzīvotāju nav pat uzsākuši vakcinācijas kursu.
Tur visticamāk Pavļuta kungs un viņa ministrija nav īpaši vainojami. Drīzāk runa ir par atsevišķu latviešu marasmu un nepārdomātību. Bet, ja 1. oktobrī atkal būs masīvi infekciju skaitļi un briestošas problēmas mūsu valsts veselības aprūpes sistēmai, vēlētāji varētu nolemt sodīt to partiju, kura pēdējo divu gadu laikā par to visu ir skaitījusies atbildīgā.
Man personīgi arīdzan ir jautājums par Attīstībai/Par kadru politiku, un konkrēti par faktu, ka 1. oktobrī Zemgales vēlēšanu apgabala sarakstā otrais numurs būs Vjačeslavam Dombrovskim.
Dombrovska kungs mūsu politikā ir bijis staigātājs. Ienāca viņš kopā ar kādreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru un viņa Zatlera reformu partiju. Kādu laiku viņš bija izglītības ministrs un tad ekonomikas ministrs.
Zatlera reformu partija bija viena Saeimas sasaukuma projekts. Uz 12. Saeimas vēlēšanām Vjačeslavs Dombrovskis startēja Vienotības sarakstā, netapa ievēlēts, bet kādu laiku parlamentā bija ar mīksto mandātu.
2015. gada aprīlī Dombrovskis paziņoja par aiziešanu no politikas un nolika Saeimas deputāta mandātu. 2018. gadā Vjačeslavs Dombrovskis pamatīgi pārsteidza mani un citus novērotājus ar paziņojumu, ka viņš tālāk būs politiskās partijas Saskaņa biedrs un viens no līderiem.
13. Saeimas vēlēšanās tajā pašā gadā Dombrovska kungs ievēlēts Saeimā. Tāpat kā vienmēr, Saskaņa nonāca opozīcijā, un kā opozicionārs Dombrovska kungs ir nenoguris kritizējot valdošo koalīciju un tās darbu.
Tajā skaitā attiecībā uz Veselības ministriju un tās rīcību Covid-19 pandēmijas kontekstā. Un nu viņš ir nolēmis pievienoties tai partijai, no kuras, kā minēju, nākuši abi ministrijas vadītāji.
Kāds īpaši noticēs, ja rudenī A/P uzspīdēs pietiekama veiksme, lai ievēlētu Vjačeslavu Dombrovski, un viņš piepeši sāks apgalvot, ka valdošās koalīcijas darbā viss ir skaisti un jauki un pēc maijpuķītēm smaržojoši?
Partija, kura jau laikus iesniedza savu sarakstu Centrālajā vēlēšanu komisijā ir ar nosaukumu Stabilitātei. Tā pamanījās sakasīt kopā tikai 65 kandidātus uz 100 vietām Saeimā. Redzamākās personas tur ir divi kādreizējie Rīgas domes deputāti.
Partija Eiropas Savienību savā programmā apraksta ar vārdiem “žņaudzošas attiecības,” sola pārskatīt iespēju, ka Eiropas Savienības parādu vienkārši varētu atteikties samaksāt. Visticamāk šim politiskajam veidojumam 1. oktobrī iespēja tikt pāri 5% barjerai ir tikpat liela kā man 1. oktobrī kļūt par vadošo baletdejotāju Rīgas Operas un baleta teātrī.
Reizi četros gados Saeimas vēlēšanās piedalās partijas, kurām izredžu nav no paša sākuma un rezultāts vēlēšanu dienā izrādās nudien pieticīgs, lai neteiktu smagāk.
Nekad īsti neesmu sapratis kāpēc, it īpaši tāpēc, ka sarakstu iesniedzot ir jāsamaksā 1400 eiro drošības nauda, kuru partija nesaņem atpakaļ, ja tā neiegūst kaut vienu mandātu parlamentā.
2018. gadā 13. Saeimas vēlēšanās tādu bija deviņi, tajā skaitā seši, kuri nesaņēma pat vienu pliku procentu balsu. Vissliktākais rezultāts bija jēdzienam Latvijas centriskā partija – 897 balsis, jeb 0,1%.
Kāda jēga? Ej nu sazini.
Divi Amerikas Augstākās tiesas spriedumi
Šovakar raidījumā arī runāšu par diviem spriedumiem no Amerikas Augstākās tiesas. Tā kā no komentāru rakstīšanas Latvijas Avīzes portāla vajadzībām es atvaļinājumu nepaņēmu, jau esmu rakstījis gan par spriedumu attiecībā uz šaujamieročiem (https://www.la.lv/karlis-streips-amerika-manuprat-ir-arpratiga-psihoze-attieciba-uz-saujamierociem), gan arī par spriedumu attiecībā uz abortiem (https://www.la.lv/karlis-streips-konstitucionalo-lietu-nepatikamie-spriedumi-vai-divus-menesus-vecam-embrijam-ir-dvesele).
Šodien gribu pielikt klāt tikai vienu blakus efektu no sprieduma par sievietes reproduktīvajām tiesībām.
Pagājušajā nedēļā Amerikā parādījās vēsts par 10 gadus vecu meiteni Ohaio štatā, kura izvarošanas rezultātā bija tapusi grūta, un tāpēc, ka Ohaio laikā kopš minētā AT sprieduma aborts principā ir bijis aizliegts pavisam, meitenei nācās ceļot uz kaimiņu štatu Indiānu, un abortu veikt tur.
Republikāņu partija, kura allaž ir centusies amerikāņu tiesības šaurināt un nevis paplašināt, vispirms centās apgalvot, ka nekādas meitenes nav bijis, to visu ir samurgojuši kaut kādi liberāli cilvēki ar mērķi nomelnot tos, kuri aizstāv nedzimuša augļa dzīvību.
Par to, cik doma par nedzimuša augļa dzīvību, ir absurda, rakstīju iepriekš. Šajā gadījumā piebildīšu, ka 10 gadus vecās meitenes gadījumā pāris dienas pēc sākotnējā ziņojuma policija arestēja cilvēku, kurš 10 gadus veco meiteni bija izvarojis un padarījis par grūtnieci.
27 gadi viņam ir, cilvēks atzina, ka viņš mazo meiteni izvaroja divreiz.
Un grūtniecību, kura radās šīs izvarošanas rezultātā, Ohaio štatā mazā meitene nedrīkstēja pārtraukt, jo kopš AT sprieduma Ohaio principā mākslīga grūtniecības pārtraukšana ir aizliegta pavisam.
Turklāt Indiānā, kur tobrīd tas tā vēl nebija, štata tieslietu ministrs, arī republikānis, centās braukt augumā ārstei, kura bija izpildījusi mazās meitenes abortu, ar apgalvojumu, ka viņa nebija iesniegusi attiecīgo informāciju štatam un pašvaldībai.
Drīz izrādījās, ka ārste bija tā izdarījusi tāpat kā visos pārējos gadījumos, kur veikta medicīniska procedūra. Arī šajā gadījumā.
Bet Amerikas Savienoto Valstu Republikāņu partija acīmredzot mūsdienās ir kļuvusi par partiju, kura uzskata, ka 27 gadus vecam vīrietim izvarot desmit gadus vecu bērnu – tas nekas, un desmit gadus vecam bērnam nav nekādu tiesību pārtraukt grūtniecību, kāda ir radusies izvarošanas rezultātā.
Vienreizēji. Šokējoši. Pretīgi.
Man jau gribētos domāt, ka šie Republikāņu partijas nepārtrauktie uzbrukumi amerikāņu un it īpaši sieviešu personīgajām tiesībām nozīmēs lielu uzvaru Demokrātu partijai novembrī gaidāmajās Kongresa vēlēšanās.
Republikāņi darīs visu iespējamo, lai krāptos. Par to esmu rakstījis arī citreiz.
Kādreizējais “prezidents” Tramps joprojām apgalvo, ka 2020. gada vēlēšanās bija masīva krāpšanās un tikai tāpēc viņš zaudēja pašreizējam prezidentam Baidenam.
Ciniski republikāņi štatu līmenī zina, ka tās ir pupu mizas, bet viņi vienalga šo melu ir izmantojuši lai krasi sašaurinātu vēlētāju tiesības, it īpaši mikrorajonos, kurus apdzīvo Amerikas tumšādainie vai Latīņamerikas izcelsmes vēlētāji.
Tramps apgalvo, ka balsošana pa pastu ir garantēts iemesls plašai krāpniecībai?
Nu, tad aizliegsim balsošanu pa pastu, lai gan tā izmantota sen, nekādu problēmu nekad nav bijis, un aizliegums arī ietekmēs resnus republikāņus, kuri joprojām labprātāk biļetenu izpildīs mājās nekā nesīsies uz iecirkni.
Par sakarīgu attieksmi tā kaut ko neuzskatīt. Un tāpēc turu īkšķus, ka manā dzimtenē 8. novembrī būs liela Demokrātu partijas uzvara.
Par to, ko ceru attiecībā uz 1. oktobra vēlēšanām mūsu valstī, vēl savu viedokli pilnībā neesmu noformulējis. Ir vairākas partijas un apvienības, uz kurām raugos pozitīvi. Stabilitātei nav viena no tām, bet ir citas.
Televīzijā es ar attiecīgajām pārdomām patlaban nākt nedrīkstu. Droši vien arī šeit portālā neteikšu, par ko esmu nolēmis balsot, jo principā tā nav lasītāju darīšana, turklāt es kā žurnālists publiski cenšos ieturēt zināma mēra neitralitāti.
Kampaņas laikā mēs dzirdēsim visāda veida demagoģiju un populismu. Svarīga būs tautas spēja atlasīt graudus no sēnalām.
2018. gadā 13. Saeimas vēlēšanās piedalījās mazāk nekā 55% valsts balsstiesīgo. Nākamajā gadā Eiropas vēlēšanās mazāk nekā trešdaļa.
Šis latviešu slinkums un kūtrums cita starpā ir precīzi tas, kas visu laiku kopš 2004. gada mandātu Briselē ir ļāvis iegūt sievietei, kura pārstāv sazini ko, bet Latviju un tās tautu pilnīgi noteikti nē. Runa, protams, ir par Tatjanu Ždanoku, kura uz Saeimu Latvijā kandidēt nedrīkst, bet Eiropā ir citi noteikumi.
Tomēr vienalga – latviešu kūtrums 2019. gadā ļāva viņai iegūt jaunu mandātu Eiropā ar mazāk nekā 30 tūkstošiem balsu no 1,4 miljoniem balsstiesīgo.
Ceru, ka vēlētāju līdzdalība 1. oktobrī būs daudz plašāka nekā iepriekš. Arī valsts līmenī mēs taču negribam valsts vadību uzticēt diletantiem vai mūsu interešu ienaidniekiem. Laika vēl daudz izvērtēt gan partijas, gan apvienības, gan kandidātus.
Bet 1. oktobrī ausim kājas mēs visi, visi, un dosimies vēlēt. Pilsoņa pienākums vai vienkārši atbildības sajūta pret savu valsti un tautu. Tā vai citādi – piedalīsimies mēs visi!
