Krievijas rakstnieks: “Latvijas armijai 1940. gadā nebija zaudējumu.” 0
Pieteikumā par Krievijas politiķa un rakstnieka Vladimira Medinska viesošanos Rīgā norādīts, ka viņš “lauž vispopulārākos negatīvos stereotipus par krievu tautu: muļķi, slikti ceļi, žūpība, izglītības trūkums, ticība labam caram u. c.”.
Tam viņš veltījis savu vēsturisko grāmatu sēriju. Tomēr, kā izrādās, apkarot rakstnieks gatavojas tikai tos mītus, kas ir Krievijai slikti, bet “labos mītus”, tieši pretēji, vajagot veicināt.
Kas vienam labs, tas citam slikts, it īpaši, ja rakstnieks no savas pašmāju vēstures interpretācijas pievēršas starptautiskiem notikumiem. Kā norādīts tikšanās organizatoru – mediju kluba “Formāts A3” – pieteikumā, Medinskis savos darbos “aplūko arī “mītu par padomju okupāciju”, kas ir sevišķi populārs Baltijas valstīs”. Kā jau nojaušams, aiz šī formulējuma slēpjas jau daudzkārt pieredzētie mēģinājumi attaisnot (bet, ja tas nav iespējams, vismaz mīkstināt) padomju varas agresiju pret Latviju, Lietuvu un Igauniju.
“Nekādas okupācijas nebija, jo okupācija nozīmē karadarbību,” klusinātā balsī, it kā nedaudz kautrēdamies, klāsta Maskavas viesis. Viņaprāt, šajā gadījumā labāk esot lietot svešvārdu “inkorporācija”. “Bija sašķelta sabiedrība – daļa gribēja inkorporāciju, daļa – ne. Īpaši inteliģence tajā laikā visā Eiropā bija komunistiski noskaņota,” apgalvo V. Medinskis. Viņš pārmet, ka politiķi, bieži manipulējot ar skaitļiem, pārspīlē vai, tieši pretēji, samazina atsevišķu faktu nozīmi, lai gan zīmīgi, ka tieši tādu pašu metodi izmanto arī pats autors. Piemēram, viņš stāsta, ka Latvijas armijai 1940. gadā neesot bijis zaudējumu, un ļoti daudzi virsnieki vēlāk pat varējuši turpināt militāro karjeru padomju armijā. Melīgi un nekaunīgi, zinot ka 1940. gadā Litenē tika noslepkavota liela daļa Latvijas armijas virsniecības, bet vēl daļa izsūtīta uz Sibīriju.
Nākamais V. Medinska “arguments” – sarkanajā armijā Otrajā pasaules karā esot karojis vairāk baltiešu nekā nacistu armijas rindās, kas liecinot par to, ka padomju varai bijis diezgan liels atbalsts Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Vēlāk gan viņš pats piebilst, ka Lietuvā pret padomju varu cīnījušies “mežabrāļi”.
V. Medinskim nepatīkot, ka baltieši tik daudz runājot par Staļina deportācijām, bet maz pieminēts, ka nacistu represijas bijušas lielākas. Kad viņš bijis Valsts domes deputāts, tiekoties ar Latvijas politiķiem, esot saņēmis dāvanā grāmatu “Trīs okupācijas”. Pāršķirstot to, V. Medinskis secinājis, ka tajā ļoti daudz lappušu veltīts padomju okupācijai, bet tikai divas lapas par nacistu okupāciju. “Tā mums nekāda saruna nesanāca,” smaidot piebilst rakstnieks. Turpinājumā pārdomas par to, ka padomju režīms tomēr bija labāks par nacistisko, jo, piemēram, zemniekiem zemi paredzēja atņemt gan viens, gan otrs, taču padomju vara piedāvājusi “kompensācijā” līdzdalību kolhozos. Hitlera varai nekas tāds padomā nav bijis: “Šajā teritorijā bija paredzēts dzīvot vāciešiem kā augstākās rases pārstāvjiem.”
Tiesa, runājot par latviešu leģionāriem, V. Medinskis ir iecietīgs, viņš pat nenosoda 16. marta gājienu, uz ko Maskavas viesi vēlas uzvedināt daži vietējie “antifašisti”. “Es neko viņiem nevaru pārmest. Šie sirmgalvji ir vairākkārt apmānīti un apvainoti,” spriež rakstnieks. Latviešu sarkanos strēlniekus viņš pat uzslavē – tā esot bijusi disciplinētākā un spējīgākā Krievijas armijas sastāvdaļa, tikai “žēl, ka karoja ne tajā pusē”.
V. Medinskis atzīst savus impēriskos uzskatus. Viņaprāt, būtu labāk, ja PSRS būtu saglabāta, tikai tās modelis pārveidots. “Latvija “rafiņu” vietā tagad varētu taisīt labus autobusus,” autors klausītājiem mēģina uzburt saglabātās impērijas ainavas fragmentu.
Uzziņa Vladimirs Medinskis – dzimis 1970. gadā. Beidzis starptautiskās žurnālistikas fakultāti, vēlāk ieguvis vēstures un politikas zinātņu doktora grādu. Partijas “Vienotā Krievija” biedrs, no 2004. līdz 2011. gadam bijis Krievijas Valsts domes deputāts, darbojies arī fondā “Krievu pasaule”. Vairāku grāmatu autors, Krievijas Rakstnieku savienības biedrs, Maskavas starptautisko attiecību institūta profesors. |
