Franks Gordons: Bail no tā, kas notiks, ja Putina vairs nebūs 23
Vinstons Čerčils reiz teica, ka “Krievija ir mīkla”. Arī patlaban Krievijā notiek šis tas mīklains un intriģējošs. Apstākļos, kad bez mitas turpinās Rietumu (ASV, NATO) un Putina Krievijas politiskā un stratēģiskā pretstāve, janvāra beigās slepenā vizītē uz Vašingtonu devās Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) vadītājs Aleksandrs Bortņikovs (tas pats, kurš pērn decembrī presē attaisnoja staļinisko teroru), ārējā izlūkdienesta (SVR) direktors Sergejs Nariškins un armijas ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) priekšnieks Igors Korobovs. Galveno Krievijas drošībnieku trijotne! Pirmie divi Vašingtonā tikušies ar ASV Galvenās izlūkošanas pārvaldes (CIA) direktoru Maiku Pompeo. Informāciju par šo “slepeno” vizīti izpauda laikraksti “Washington Post” un “New York Times”, atzīmējot, ka visi trīs ietilpst to personu sarakstā, uz kuriem attiecas ASV sankcijas.
Kā mēdz teikt, “mini manu mīklu”. Amerikāņu specdienesti, atbildot uz neizbēgamiem jautājumiem, kategoriski apgalvoja, ka šo sarunu temats bijusi “vienīgi” cīņa pret starptautisko teroru. Pašā Krievijā dažos portālos un sociālajos tīklos tika “murmulēts”, ka Vašingtonā runa bijusi par gaidāmajām Krievijas prezidenta vēlēšanām un to varbūtējām “sekām”. Ej nu sazini!
Pēc šīs noslēpumainās vizītes sestdien, 3. februārī, visās Krievijas pilsētās tika sarīkots rūpīgi plānots patriotisks “ļembasts” ar saukli “Krievija manā sirdī”. Netrūka, protams, Putina ģīmetņu, un Kremļa mūru pavēnī notika koncerts ar superpatriotisku zvaigžņu piedalīšanos. Zīmīgi bija kādas maskavietes vārdi sarunā ar BBC korespondenti: “Man bail no tā, kas notiks, ja Putina vairs nebūs.” Krievijas pilsētās pasākuma dalībniekus veda no provinces ar autobusiem, taču pat Maskavā publikas pieplūdums bija ne īpaši liels. Bet, tavu brīnumu, Čečenijas metropolē Groznijā “vietējais vietvaldis” Ramzans Kadirovs sapulcināja 170 tūkstošus (!) islāmticīgo kalniešu, kas skandēja: “Krievija manā sirdī.”
Nākas atgādināt, ka pēc ārkārtīgi asiņainā “otrā Čečenijas kara”, kad Groznija bija gandrīz pilnīgi izpostīta, tika noslēgts patiešām vēsturisks darījums, vulgāri izsakoties – “šepte”: Krievijas pusē pārgājušā čečenu nemiernieku vadoņa Ahmeta Kadirova dēls Ramzans Kadirovs garantē, ka šī zeme “uz mūžiem” paliks Krievijas Federācijas sastāvā, un “par to” Kremlis ļaus Kadirovam saimniekot Čečenijā pēc savas patikas. Ramzana valstībā valda šariata likumi, neierobežota varas iestāžu patvaļa, un Kadirovs organizē “killeru” bandas, kas rīkojas arī pašā Maskavā – pēc pasūtījuma. Kadirovs sūta savus algotņus karot Donbasā “par Krieviju manā sirdī” un tā tālāk.
Ne tikai interesants, bet arī intriģējošs ir viedoklis, kuru tagad paudis Genādija Zjuganova vietā no kompartijas kandidējošais Pāvels Grudiņins. Šis, var teikt, “superbudzis”, Vladimira Iļjiča Ļeņina vārdā nosauktās lielfermas īpašnieks, ļoti rūpējas ne jau par darbarūķu tiesībām un sociālo taisnību, bet par impērijas paplašināšanu: intervijā portālam “nakanune.ru” viņš lika saprast, ka, prezidenta amatā ievēlēts, viņš beigšot to spēlīti ar t. s. Minskas sarunām un panākšot, lai abas Donbasa “tautas republikas” tiktu uzņemtas Krievijas sastāvā. Sak, gan jau pasaule šo krupi norīs…
Un nobeigumā vēl kāda interesanta ziņa: kā vēstī laikraksts “Nezavisimaja Gazeta”, Kremlī pieņemts lēmums – Krievijas armijas ietvaros izveidot Galveno politisko pārvaldi un katrā karaspēka vienībā jābūt pa “poļitrukam”. Jo pretstāve kļūst asāka un iesaucamie “jāaudzina, kā nākas”. Komisāri, poļitruki – nav nekā jauna zem saules, kā teicis vie-dais Zālamans.
