Krievijas «maigā vara» – arī Latvijas skolās 0
Tas, ka Latvijā pastāv atsevišķas skolas latviešiem un cittautiešiem, kuru vidū vairākums ir tā sauktās krievvalodīgās, neveicina sabiedrības saliedētību un ilgtermiņā var pat būt bīstami Latvijas valsts nākotnei. Tas bija viens no galvenajiem secinājumiem, ko izteica lielākā daļa runātāju konferencē “Izglītība, kas vieno”.
Konferences norises atbalstītāju un finansētāju vidū bija Kultūras ministrija, Pasaules brīvo latviešu asociācija (PBLA) un Austrumeiropas politikas pētījumu centrs. No politiskajām aprindām pārsvarā klāt bija vien Nacionālās apvienības (NA) pārstāvji. Viņu partneri valdošajā koalīcijā – “Vienotība” un Reformu partija, kura virzījusi arī izglītības ministru, – tikpat kā nebija pārstāvēti, kaut bijuši aicināti. No “Vienotības” diskusijās bija pamanāms vienīgi Veiko Spolītis. No Izglītības un zinātnes ministrijas bija atnākusi zemāka līmeņa ierēdne.
Kā zināms, NA savulaik vāca parakstus par to, lai pamazām pārietu uz izglītību tikai latviešu valodā un nebija tālu no nepieciešamā parakstu skaita referenduma sarīkošanai.
Integrācija – strupceļā
Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende bija pirmā runātāja. Februārī, kad ministrijā risinājušās dažādu tautību pārstāvju diskusijas saistībā ar valodas referendumu, ministri šokējis atklājums: “Bez tā, ka Latvijas skolās runā dažādās valodās, stundās arī izmanto dažādas kartes, dažādi interpretē vēsturi un kultūru. Un tad mēs brīnāmies, kāpēc nesaprotamies.”
Ž. Jaunzeme-Grende atzina, ka saprašanos kavē arī dažādā sociālā atmiņa – kā lai saprotas cilvēki, no kuriem vienam mājās stāstīts, ka ulmaņlaiki bija kaut kas ļoti labs, bet otram – ka tas bija kas slikts, no kā mūs izglāba tie, kuri atbrauca te celt HES un citas būves.
Saeimas deputāte, sociolingviste Vineta Poriņa skaidroja, ka konference rīkota tāpēc, ka “integrācija savā ziņā ir nonākusi strupceļā”. Pētījumos secināts, ka publiskajā telpā 70 procentos gadījumu cittautieši var iztikt bez latviešu valodas zināšanām. Līdz ar to 63 procenti cittautiešu neuzskata par nepieciešamu uzlabot latviešu valodas prasmi, pat ja tā ir zema vai vidēja.
V. Poriņa atzina: kamēr Rietumeiropā mazākumtautības pielāgojas pamatiedzīvotājiem, Latvijā valsts nācijai jāpielāgojas mazākumtautībām. Nemainot pašreizējo situāciju, skolas turpinās līdzdarboties divvalodības uzturēšanā Latvijā.
Latviski runā, bet…
PBLA pārstāve Dace Mažeika sacīja, ka tieši tagad, kad iecerēts reformēt izglītību, ir īstais laiks runāt arī par vienotu mācību valodu un saturu visās skolās. “Tas nepieciešams, ja gribam saglabāt Latviju kā vienotu un neatkarīgu valsti,” viņa uzsvēra, norādot, ka bilingvālā izglītība, kas skolās ir jau 20 gadus, tomēr nav nesusi cerētos augļus, taču tā radījusi priekšnoteikumus, lai virzītos tālāk – uz izglītību vienā valodā. Gan D. Mažeika, gan citi runātāji atzina: bilingvālā izglītība ļāvusi daudziem jauniem cilvēkiem samērā labā līmenī apgūt latviešu valodu, taču izrādījies, ka ar to vien nepietiek, lai integrētos sabiedrībā.
“Skolās liela nozīme jāierāda patriotisma jūtu veidošanai, lai tās jauniešos rastos neatkarīgi no ģimenē lietotās valodas,” secināja D. Mažeika. Arī V. Poriņa uzsvēra, ka bilingvālās skolas diemžēl neveido Latvijai lojālus jauniešus. To apliecina kaut vai tas, ka gados jaunu 9. maija svinētāju skaits pie Uzvaras pieminekļa ar katru gadu pieaug.
Gan V. Poriņa, gan vairāki citi runātāji uzsvēra: lai veidotos lojāli cittautieši, visās skolās jābūt ne tikai vienai mācību valodai, bet arī vienotam mācību saturam. Teorētiski tas gan tāds jau ir, taču esot gadījumi, kad Latvijā izdotas mācību grāmatas vēsturē stāv klasē neskartas, bet izmantotas tiek Krievijā izdotas grāmatas.
Atšķirībā no D. Mažeikas sociolingviste secinājusi, ka bilingvāli skolotājiem arī latviešu valodas zināšanas ne vienmēr ir labas. Tikai ceturtdaļa latviski studējošo jauniešu, kuri nākuši no bilingvālām skolām, atzinuši, ka studijas latviski nav sagādājušas problēmas. “Taču par izglītību atbildīgie neceļ par to trauksmi, bet gan paslauka šādus faktus zem paklāja,” atzina V. Poriņa.
Viena valoda – viens gars
Publiciste un pedagoģe Ludmila Sočņeva atgādināja, ka somu tautas gudrība vēsta: “Viena valoda – viens gars.” “Nevienu tautu nevar izprast, nezinot tās valodu,” viņa sacīja. Latvijā dzīvojošie nedaudzie somi savus bērnus sūta latviešu skolā un pat ģimenē lielākoties viens no vecākiem ar bērnu runā latviešu valodā. Taču uzspiest citām tautām latviešu valodu nevajadzētu; tas radīšot pretestību.
No zāles arī izskanēja bažas, vai, pārejot uz vienotu izglītības sistēmu, neradīsies asa pretreakcija sabiedrībā?
V. Poriņa atbildēja, ka pārejai nav jābūt straujai, turklāt vispirms jau jānonāk līdz atbilstošai politiskajai gribai. “Ar šo diskusiju mēs sākam veidot politisko domu,” atzina politiķe un vēlāk man sacīja, ka drīzumā plānoti arī vairāki semināri par šo tēmu.
Sākot izglītošanos tikai latviešu valodā, gan skolā vai bērnudārzā būtu nepieciešami īpaši darbinieki, kuri cittautiešu mazuļiem palīdzētu iejusties latviskajā vidē.
Komunikāciju riska analītiķe Rita Našeniece stāstīja, ka bilingvālā izglītība savulaik Latvijā tika ieviesta, pamatojoties uz starptautiskajām rekomendācijām, kas savukārt tika izteiktas, bīstoties no iespējama bruņota konflikta, ja tiktu kaitināta kāda agresīva kaimiņvalsts.
Interesanti, ka tagadējais EDSO komisārs mazākumtautību lietās Kurts Vollebeks attiecībā uz citām valstīm izteicies, ka vajag vienotas skolas, jo segregētās skolās saglabājas etniskie aizspriedumi. Par Latviju viņš šādu viedokli nez kāpēc nav paudis.
Vairākkārt tika uzsvērts, ka integrāciju apdraud arī Krievijas informatīvā telpa, kas “saimnieko” Latvijā. Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors un pētnieks Andris Kudors uzsvēra, ka daudzie Latvijā skatāmie Krievijas televīzijas raidījumi nav tikai komercprojekts: caur to Krievija īsteno savu “maigo varu Latvijā”. Maigās varas mērķis ir panākt, lai visapkārt būtu tikai draudzīgas kaimiņvalstis, kā arī paplašināt krievu kultūras un pasaules telpu. Tāpēc dibināts arī fonds “Russkij mir”, kas, piemēram, dāvina grāmatas Latvijas skolām.
“Problēma ir ne jau krievu kultūrā, bet gan konfrontējošās vērtībās, ko Krievija izplata. Dalītā izglītības sistēma Krievijai dod vēl lielākas ietekmes iespējas,” ir pārliecināts A. Kudors.
Krievijas politikas īstenotāji nemaz neslēpj, ka krievu diaspora ir liels ārpolitisks resurss, kas jāizmanto savā labā.
Uzņēmējs un mecenāts Vilis Vītols piebilda, ka, uzturot atsevišķas skolas cittautiešiem, “mēs paši par savu naudu paplašinām to, ko definē kā “krievu pasauli””.
Konferences noslēgumā tika secināts, ka jāturpina runāt par vienotas izglītības sistēmas ieviešanu, nepieciešams arī veidot pilotskolas, kurās latvieši un cittautieši mācītos kopā.
