Epiloga vietā 58
Man ir krievu draugi. Es cienu un mīlu krievu kultūru – Pasternaku, Rahmaņinovu, Tarkovski, Saharovu. Un ne jau viņus vien. Es nekad neaizmirsīšu, ka 1991. gada janvārī Rīgā uz barikādēm līdzās latviešiem bija arī krievi. Un starp miličiem, kas nostājās Tautas frontes pusē gan janvārī, gan augusta puča laikā, arī bija krievi. Es neaizmirsīšu, ka 1991. gada janvārī Maskavā par Latvijas neatkarību demonstrācijās izgāja krievi. Manēžas laukumā bija pulcējušies 200 tūkstoši cilvēku. Omonieši uz viņiem nesāka šaut tikai tādēļ, ka PSRS Augstākās Padomes deputāti stāvēja kā dzīvs aizsargs, izstieptās rokās turot sev priekšā atvērtus deputātu mandātus. Par piedalīšanos Latvijas neatkarības atgūšanas cīņās Triju Zvaigžņu ordeņi piešķirti krievu demokrātiem Aleksandram Jakovļevam un Jurijam Afanasjevam. Taču es strikti nodalu krievus un “homo sovieticus” jeb Bulgakovu un šarikovus. Un vēlos atgādināt Latvijas politiķiem: ar sociopātu vienoties nav iespējams. Vienreiz mēs jau zaudējām informatīvajā karā. Tas bija 1940. gadā. Somija neļāvās apvārdojama un, Mannerheima vadīta un iedvesmota, spēja saglabāt valsts neatkarību. Bet vēlētāji lai secinājumus izdara katrs pats.
P.S. Krievi ir jāglābj nevis Gruzijā, Ukrainā, Igaunijā vai Latvijā, bet gan Krievijā. Un nevis no kādiem iedomātiem rusofobiem fašistiem, bet no Kremļa valdības, kas apzināti maitā savu tautu ar melu, naida un kara propagandu.
