Kam tas ir vajadzīgs? 58
Ko Kremlim ir devusi Krimas aneksija? Vai tā ir spējusi atrisināt Krievijas ekonomiskās problēmas? Pagaidām noteikti ne. Tad kādēļ tas bija vajadzīgs?
Pirmā versija: impērija var eksistēt, tikai paplašinot robežas un ietekmes zonas. Taču Kremlis jau tā nespēj efektīvi pārvaldīt un sakārtot savu teritoriju, tādēļ tam ir nepieciešams ārējā un iekšējā ienaidnieka tēls, kas novērstu vēlētāju uzmanību no pašmāju patiesajām problēmām un katastrofām. Otra ticamākā versija ir saistīta ar “Gazprom” projektu “Dienvidu plūsma”, saskaņā ar ko šogad bija jāsāk būvēt gāzes vadu, kam paredzamā jauda ir 63 miljardi kubikmetru gāzes gadā, bet lēšamās izmaksas – 16 miljardi eiro. Budžeta lauvas tiesu paņemtu maģistrāles būve Melnās jūras dziļūdens rajonā. Iespējams, Krimas aneksija nodrošinātu “Dienvidu plūsmai” ērtāku maršrutu. Ja vien Rietumi būtu to atzinuši par leģitīmu. Protams, tie ir tikai minējumi.
Taču tas, ka ukraiņi no brāļiem pēkšņi ir pataisīti par fašistiem, nav vis minējums. Stāsta krievu rakstnieks un filozofs Mihails Vellers: “Nevar tā vienkārši pateikt – mums vajag šīs teritorijas, un tad iet un paņemt. Tāpēc uz laiku brāļi ir jāpasludina par fašistiem, jo kaut ko atņemt brālim nav glīti, bet atņemt fašistam – svēta lieta. Krievija ir lauzusi visus starptautiskos līgumus, turklāt Ukraina uz to nav Krieviju izprovocējusi. Taču tautu neinteresē argumenti. Tautai ir vajadzīgas pozitīvas emocijas. Un meli par uzvarām un taisnīgo karu tās sagādā. Vadoņa reitings aug. Ja tautai nedod sviestu, tad vismaz lai dod tankus. Ja pasaule mūs nemīl, tad vismaz lai baidās no mums.”
Jā, pagaidām vienīgais ieguvums ir Putina reitings. Zaudējums – tūkstoši ievainoto un kritušo.
“Patlaban risinās visšaušalīgākais karš Krievijas vēsturē. Ne jau kritušo ziņā un pat ne tajā ziņā, kas notiek ar sabiedrību. Neviena nācija nevienā karā vēl nav spējusi pieļaut, ka par maksu var atteikties no sava kritušā vīra. Par kompensāciju vai dzīvokli var atteikties no savu bērnu tēva. Ka mirušo var uzdot par dzīvu. Ka var neiebilst pret to, ka vīra vai dēla it kā neesošās mirstīgās atliekas būs apraktas bezvārda kapos it kā nenotiekošā karā it kā neeksistējošā valstī. Es nesaprotu, kā desantnieks, kas ik dienu iet garām plakātam ar uzrakstu “Gods, drosme, varonība”, var pakļauties pustraka sīka čekista pavēlēm un doties brīvprātīgā nāvē, atsakoties pats no sava vārda un izdzēšot jelkādas atmiņas par sevi. Es to nesaprotu.” Tā raksta Arkādijs Babčenko, krievu kara žurnālists, Čečenijas kara veterāns.
Jā, kaut kas pašā Krievijā ir mainījies, turklāt radikāli. “Agrāk civilizētā pasaule PSRS iedzīvotājos redzēja totalitāra režīma ķīlniekus. Tagad, kad četras piektdaļas Krievijas iedzīvotāju atbalsta Putina režīmu, grūti iedomāties viņus kā upurus. Tādēļ katrs, kas nenosoda Putina režīmu, arī ir atbildīgs par viņa noziegumiem.” Tā raksta krievu publicists Aleksandrs Geniss.
