Kā tur īsti ir ar to Krimu 58
Protams, jebkura konflikta situācijā abas puses savējos sauks par izlūkiem, bet pretiniekus par spiegiem, savējos par varoņiem, bet pretiniekus par neliešiem, mūsējie cīnīsies gaišas idejas vārdā, bet viņējie – par naudu un narkotikām. Tāda ir propagandas būtība. Tomēr ir fakti, ko nav iespējams pielāgot savām vajadzībām. Vai tomēr ir? Piemēram, man saka: Krima kopš laiku laikiem ir piederējusi Krievijai, tikai Hruščovs, pats ukrainis būdams, dzērumā uzdāvināja to saviem tautiešiem, bet Putins tagad ir atjaunojis vēsturisko taisnīgumu.
Nezinu, kā ir ar “laiku laikiem”, bet kopš 7. gs. pr. Kr. Krimas pussala ir piederējusi Grieķijai, vēlāk Bosporas karalistei, Romas impērijai, Bizantijai, tad Dženovai, Osmaņu impērijai kā tās vasaļvalsts Krimas haniste (kopš 1441. g.), līdz 1774. gadā Krievijas impērija piespieda Osmaņu impēriju atteikties no Krimas hanistes, un tā nokļuva Krievijas impērijas atkarībā. 1783. gadā Krievijas impērija anektēja un inkorporēja Krimu.
1921. gada 18. oktobrī tika nodibināta Krimas APSR Krievijas PFSR sastāvā.
1941. gada augustā padomju varas iestādes deportēja ap 60 tūkstošus vāciešu un Kerčā dzīvojušo itāliešu. 1941. – 1944. gadā Krimu okupēja Vērmahts, šajā laikā nacisti nošāva ap 40 tūkstošu ebreju. Pēc Krimas atgūšanas padomju varas iestādes 1944. gada 18. maijā deportēja visus pussalas pamatiedzīvotājus – Krimas tatārus (vairāk nekā 238 tūkstošus cilvēku), 27. jūnijā arī 37 tūkstošus armēņu, bulgāru un grieķu, bet drīz pēc tam – divus tūkstošus vāciešu. Krimas APSR likvidēja un izveidoja Krimas apgabalu KPFSR sastāvā, vienlaikus krieviskojot daudzus vietvārdus.
Lai kaut kā atdzīvinātu Krimas saimniecisko dzīvi, pussalā tika ievests jauns darbaspēks, lielākoties krievi, taču ieceļotāji nespēja iedzīvoties Krimas kalnos un stepēs. Labības vidējā raža Krimā pazeminājās no 10,7 tonnām no ha 1940. gadā līdz 3,9 tonnām no ha 1950. gadā.
Pēc Staļina nāves jaunā PSRS valdība 1954. gada 19. februārī nolēma nodot Krimas apgabalu Ukrainas PSR pakļautībā sakarā ar 300. gadadienu kopš 1654. gada Krievijas caristes sadarbības līguma ar ukraiņu Perejaslavas radu. Augstākās Padomes prezidija rīkojumu parakstīja prezidija priekšsēdis Vorošilovs. Kā liecina PSKP CK prezidija 1954. gada 25. janvāra protokols nr. 49, par šo “dāvanu” Krievijas Federācija no Ukrainas paņēma Taganrogu un tai piekrītošo auglīgo melnzemes apgabalu ar Krimas pussalai līdzvērtīgu platību. Jāpiebilst, ka Krima tolaik nebija elektrificēta un tai nebija ne tikai irigācijas sistēmu, bet arī ūdensapgādes kā tādas.
Pārbūves laikā 1987. gadā Krimā sāka atgriezties deportētie Krimas tatāri un viņu pēcnieki.
1991. gada 12. februārī Krimas iedzīvotāji referendumā Krimas apgabalu pārveidoja par Krimas APSR Ukrainas PSR sastāvā. 1992. gada 5. maijā Krimas parlaments pasludināja Krimas Republikas suverenitāti un pieņēma konstitūciju, kurā iekļāva punktu par atrašanos Ukrainas sastāvā.
2014. gada 16. martā Krievijas karaspēka klātienē Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā notika referendums, kurā pēc balsu skaitīšanas komisijas ziņām par “atkalapvienošanos ar Krieviju” nobalsoja 96,47 procenti referenduma dalībnieku Krimas Autonomajā Republikā un 96,59 procenti Sevastopolē. Nākamajā dienā Krimas parlaments pasludināja neatkarību no Ukrainas un vērsās pie Krievijas ar lūgumu uzņemt to Krievijas Federācijas sastāvā. 17. martā Krievijas Federācijas prezidents Putins parakstīja dekrētu, kurā atzina Krimas Republiku par suverēnu un neatkarīgu valsti. Ukrainas valdība referendumu pasludināja par neleģitīmu.
