Naidnieks neģēlīgi uzbruka mūsu lidmašīnām, kas miermīlīgi bombardēja viņa pilsētas. Šie ironijas meistara Karela Čapeka vārdi nāk prātā, vērojot Kremļa paziņojumus par bruņotiem konfliktiem, kuros iesaistīta Krievija. Taču ne mazāk interesanta ir pilsoņu reakcija uz to. Jo nekaunīgāka un agresīvāka politika, jo vairāk melu un upuru – jo lielāka sajūsma. Putina reitings ir sasniedzis 88 procentus. Vairāk ir tikai Kimam Čenunam Ziemeļkorejā. Krievijas pilsoņu vairums atbalsta Krimas aneksiju, atbalsta nepieteikto karu Ukrainā, atbalsta Putina ieviestās sankcijas, ir piedevis vadonim zemūdeni “Kursk”, “Nord-Ost” un Beslanas traģēdiju. Tas viss sāk atgādināt Stīvena Kinga antiutopiju “Mobilais”, kad cilvēki, saņemot savā mobilajā telefonā kādu pulsējošu signālu, pēkšņi pārvēršas par asinskāriem plēsoņām un sāk funkcionēt kā vienota kolonija ar kolektīvu apziņu. Kāds mehānisms te darbojas, un kas mums par to būtu jāzina?
Reizi pa reizei man zvana draudzenes māte, ekonomikas profesore, gudra un visādā ziņā patīkama kundze. Draudzene dzīvo Ņujorkā, māte – Maskavā. Parasti mēs apmaināmies ar pozitīvām emocijām, viņa pajautā, pie kā es strādāju, es apjautājos, kā viņai ar veselību, un mēs atvadāmies līdz nākamai reizei. Savulaik viņa priecājās par Latvijas neatkarību un neraizējās, ka tagad, lai atbrauktu uz Jūrmalu, viņai būs nepieciešama vīza. Un te pēkšņi jaukā dāma man saka: Vija, mīļā, tu nezini, kas notiek, Ukrainā taču ir fašisti! Es mēģinu atjokot: ja tic Pirmajam kanālam, arī mēs Latvijā visi esam rusofobi un fašisti. Viņa sāk smieties, ka tā jau gluži neesot, mani viņa pazīstot un mīlot, bet Ukraina – tur gan viss neesot tik vienkārši. Sarunu beidzām draudzīgi. Cik nu tas iespējams. Taču tas vēl nebija viss. Dažas dienas vēlāk Rīgā ielidoja mūsu sena paziņa, latviete, dzimusi represēto ģimenē, tagad mākslas profesore, kas jau ilgus gadus dzīvo Maskavā. Ik reizi, kad viņa viesojas Rīgā, mēs satiekamies, lai patērzētu par visu ko. Taču šajā reizē sarunas nevedās. Jautāta, vai viņai nav bail dzīvot Maskavā, mūsu paziņa kā ar nazi nogrieza: jūs neko nesaprotat! Mēģināju operēt ar faktiem, atgādināju, ka Krimas aneksija un inkorporācija ir nelikumīga, jo ir pretrunā ar 1994. gada Budapeštas memorandu un 1997. gada Krievijas un Ukrainas līgumu, saskaņā ar kuru Krievija uzņemas Ukrainas teritorijas nedalāmības garanta lomu, ka notriektā Malaizijas pasažieru lidmašīna ir prātam neaptverams noziegums, atgādināju par teroristu zvērībām un to, ka Ukrainā plosās nepieteikts karš, ka Krievija savus Ukrainā kritušos karavīrus apbedī slepus… Atbilde bija viena: nu un tad! Cilvēki Krimā tā gribēja, viņi arī bez karavīru klātienes būtu tā nobalsojuši. Ukraiņi paši uzprasījās. Notriektā lidmašīna – tas amerikāņiem bija izdevīgi. Ja vispār tur bija kāda lidmašīna. Un pat ja bija, un pat ja to izdarīja mūsējie, tik un tā neviens neko nepierādīs… Visdīvaināk bija dzirdēt vārdu “mūsējie”…
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
