“Ģenerālplāns” – Baltijas žurnālistu filma par Maskavas ietekmes svirām, maldināšanu un šķelšanu 29
Pēc divu gadu ilga pētnieku darba tapusi dokumentālā filma “Ģenerālplāns”, kas vēsta par Krievijas maigās varas ietekmes svirām, kā arī šķelšanas un maldināšanas stratēģijām. Filmas pirmizrāde gaidāma 3. martā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet LTV ēterā filmu rādīs 5. aprīlī.
Dokumentālā filma ir Baltijas valstu žurnālistu kopdarbs. Tās režisors ir Juris Pakalniņš, scenāriste – pētnieciskās žurnālistikas organizācijas “Re: Baltica” vadītāja Sanita Jemberga, kura veikusi lielu daļu pētnieciskā darba kopā ar kolēģēm Ingu Spriņģi un Artu Ģigu.
Filma sākas ar tūrisma reklāmās idilliskām ainām no Baltijas valstu galvaspilsētām, un rodas iespaids, ka Baltijas valstis jau ieslīgušas ziemeļvalstu mierā. Tomēr tad seko kadri ar “zaļajiem cilvēciņiem”, kuri okupē Krimu. Krievijas mēģinājumi ietekmēt Baltijas valstis nekur nav zuduši. Filmā parādās jau zināmi cilvēkus, kuri, izmantojot Krievijas “tautiešu” politikas idejas, nodarbojas ar sabiedrības šķelšanu. Viens no tiem ir Aleksandrs Gapoņenko, kurš, pēc pētnieku datiem, no Krievijas fondiem saņēmis vairāk nekā 80 000 eiro un bieži nāk klajā ar provokatīviem paziņojumiem, piemēram, par koncentrācijas nometnēm Latvijas krieviem. Turpat klāt ir arī Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka, kura filmā attēlota kā Kremļa balss Briselē un savu mērķu vajadzībām nekaunīgi izmanto arī EP resursus. Filma parāda arī to, ka aktīvisti ir saistīti ar Borisa Špīgela organizāciju “Pasaule bez nacisma”. Tieši “mākslīgais antifašisms” ir koncepts, uz kura tiek balstīta prokremlisko aktīvistu darbība un kalpo kā to leģitimizācija. Koncepts dziļi sakņojas Maskavas propagandētajā skatījumā par Krieviju kā nacisma sagrāvēju. Uz šīs “Lielās uzvaras” propagandas saknēm dīgst tā sauktās antifašistu organizācijas, kuru galvenais mērķis nebūt nav nodarboties ar “fašisma izpausmju” apkarošanu, bet gan iejaukties valstu iekšējos jautājumos. Vārdi “fašisms” un “nacisms” kalpo kā provokatīvas rīcības attaisnojums. Cita starpā, šīs organizācijas ir leģitimizētas no Krievijas oficiālās varas puses, jo, piemēram, Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs tās publiski sauc par “cilvēktiesību aizstāvības organizācijām”.
Lai gan sākotnēji var šķist, ka filma ir Kremļa atbalstīto “margināļu albums”, tomēr tā parāda lielākas sakarības – šiem cilvēkiem par darbību tiek maksāts, viņus kā cienījamus “ekspertus” sev vajadzīgā viedokļa paušanai izmanto Krievijas propagandas kanāli, bet tikmēr savās mītnes zemēs viņi nodarbojas ar šķeltniecību un mēģina sarīdīt cilvēkus. Kā eksperti filmā uzstājas žurnālisti Anne Aplbauma, Artemijs Troickis, Edvards Lūkass, drošības eksperts Džulians Lindlijs-Frenčs, bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, “Levadas” centra vadītājs Ļevs Gudkovs un citi. Viņi lieliski papildina filmas stāstījumu par Krievijas ģenerālplānu, kura īstenošanai tiek tērēta liela nauda.
Tomēr filma raisa pārdomas par to, cik lielā mērā Latvijas krievi seko Gapoņenko, Ždanokas un Krievijas propagandas kanālu meliem un falsifikācijām. Kā viņu dzīvi uzlabo improvizētā cīņa pret “nacisma atdzimšanu” un “krievu apspiešanu”? Tādēļ filmu drīzāk būtu vērts parādīt Latvijas krieviem, lai viņi redz, kas uzdodas par viņu interešu aizstāvjiem. Vai šie aktīvisti ir spējuši Latvijas krieviem piedāvāt labāku dzīvi? Drīzāk – slīgšanu padomju pagātnes “varenībā” un Krievijas pašslavinošajā “diženumā”.
TĀLĀK LASI SARUNU AR FILMAS SCENĀRISTI SANITU JEMBERGU
